Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību?

Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs.

Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju.

Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli.

Boriss Džonsons paliek savā vietā

Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam.

Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk.

Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā.

Brīvības čuksti Kazahstānā

Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu.

Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās.

Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu.

Serbija – starp Eiropu un Krieviju

6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti.

Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu.

Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu.

Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences.

2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.