Studijā notikumus komentē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra.

Trampa „medības” un Blumberga starts

Vakar ASV Kongresā notika pirmās publiskās liecinieku noklausīšanās prezidenta Donalda Trampa impīčmenta izmeklēšanas procesā. Liecināja pašreizējais ASV vēstnieks Ukrainā Bils Teilors un viens no ārlietu dienesta augstākā ranga darbiniekiem Džordžs Kents. Vēstnieks Teilors atstāstīja kāda sava dienesta līdzstrādnieka teikto, kurš bijis liecinieks telefonsarunai, kad Savienoto Valstu vēstnieks Eiropas Savienībā Gordons Sondlends sazvanījies ar prezidentu Trampu no kāda Kijevas restorāna. Sondlends esot ziņojis prezidentam, ka „ukraiņi ir gatavi virzīties uz priekšu” izmeklēšanā par tēva un dēla Baidenu darbību Ukrainā. Atgādinot – bijušais viceprezidents Džo Baidens ir viens no spēcīgākajiem Demokrātiskās partijas kandidātiem nākamā gada prezidenta vēlēšanām. Vēstnieka Teilora liecība nav tiešs pierādījums, taču, ja tā apstiprinātos, izklaušinot vēstnieku Sondlendu vai pagaidām anonīmo vēstniecības darbinieku, vairs nebūtu noliedzama tieša prezidenta Trampa iesaiste mēģinājumos panākt Baidenu darbības izmeklēšanu Ukrainā. Savukārt diplomāts Kents pauda viedokli, ka prezidenta Trampa privātais jurists Rūdijs Džuliani izvērsis nomelnošanas kampaņu pret bijušo Savienoto Valstu vēstnieci Kijevā Mariju Jovanoviču, kura, Trampaprāt, simpatizējusi Baideniem.

Tikām cīņā par prezidenta posteni iesaistījies vēl viens spilgts kandidāts – multimiljardieris, finanšu, mediju un informācijas tehnoloģiju koncerna Bloomberg L.P. dibinātājs Maikls Blūmbergs. Šobrīd 77 gadus vecais Blūmbergs no 2002. līdz 2013. gadam bija Ņujorkas mērs, ieņemot šo amatu trīs termiņus pēc kārtas. Ievēlēts kā Republikāņu partijas kandidāts, otrā termiņa vidū Blūmbergs kļuva par bezpartejisku politiķi. Par mediju magnāta ambīcijām kļūt par Baltā nama saimnieku baumoja jau pirms 2012. un 2016. gada prezidenta vēlēšanām. Sevišķi intensīvas šīs runas kļuva pēc tam, kad 2018. gadā Blūmbergs atjaunoja darbību Demokrātiskajā partijā un ieguldīja apmēram 100 miljonus tās Kongresa priekšvēlēšanu kampaņā. Vēl oktobra sākumā Blūmbergs gan noliedza plānus kandidēt prezidenta vēlēšanās, taču 7. novembrī paziņoja, ka piedalīsies gan, un 11. novembrī iesniedza oficiālu pieteikumu dalībai Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanās Alabamas štatā. Jāpiebilst, ka arī Hilarija Klintone izteikusies, ka viņas kandidatūra gaidāmajās vēlēšanās nav izslēgta.

Dienvidamerika protestu viļņos

Pēdējo mēnešu procesus Dienvidamerikā jau salīdzina ar „Arābu pavasara” kustību no 2010. līdz 2012. gadam. Daudzviet konkrētu un samērā otršķirīgu iemeslu izraisīta, sabiedrības neapmierinātība izlauzusies uz āru, atklājot dziļākas un ilglaicīgākas sociālekonomiskās problēmas.

Pašreizējā Dienvidamerikas politisko satricinājumu bilance izskatās šādi: Paragvajā masu protestus augustā izraisīja informācija, ka prezidenta Mario Abdo Benitesa valdība slepenās sarunās piekritusi neizdevīgam līgumam ar kaimiņvalsti Brazīliju par abu valstu kopīgās Itaipu hidroelektrostacijas ražotās elektroenerģijas izmantošanas noteikumiem. Opozīcija ir uzsākusi impīčmenta procesu pret prezidentu Abdo, kas šobrīd tuvojas noslēgumam. Peru prezidenta Martina Viskarras lēmums septembra beigās atlaist Kongresu, kuru valsts galva vaino tiesu sistēmas korupcijas piesegšanā, izraisīja parlamenta atbalstītāju demonstrācijas un sadursmes ar policiju. Bolīvijā pēc 19 dienas ilgušiem masu protestiem un ģenerālstreika daļā valsts no amata atkāpies radikāli kreisais prezidents Evo Moraless, kurš savu kandidēšanu uz ceturto prezidentūras termiņu 20. oktobra vēlēšanās panāca ar konstitucionālām manipulācijām un tika turēts aizdomās par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Atkāpšanās notika pēc policijas un bruņoto spēku vadības aicinājuma. 12.novembrī pametis valsti, Moraless saņēmis politisko patvērumu Meksikā.

Vardarbīgus masu protestus Ekvadorā oktobra pirmajā pusē izraisīja valdības lēmums pārtraukt 40 gadus īstenoto degvielas subsidēšanu. Akcijas turpinājās, arī kad lēmums tika atcelts, un izbeidzās tikai pēc tam, kad prezidents Lenins Moreno noslēdza īpašu vienošanos ar iedzimto cilšu vadoņiem.

Taču visvardarbīgākie protesti kopš 19. oktobra turpinās Čīlē, kur prezidenta Sebastiana Piņeras valdība, izmantojot kopš Augusto Pinočeta laikiem spēkā esošus likumus, raidījusi pret protestētājiem armijas spēkus. Sadursmju rezultātā 18 cilvēki zaudējuši dzīvību, tūkstoši arestēti, un starptautiskās organizācijas paudušas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem. Arī Čīlē protesti neapsīkst par spīti tam, ka konkrētais iegansts – sabiedriskā transporta biļešu cenu un elektroenerģijas tarifu celšana – ticis novērsts.

Spānijas parlamenta vēlēšanu rezultāti

Ceturtās parlamenta vēlēšanas Spānijā četru gadu laikā nav nesušas cerēto politisko stabilitāti. Līdz šim valdošā Spānijas Sociālistiskā strādnieku partijai gan joprojām ir lielākā frakcija kā parlamenta apakšpalātā – Deputātu Kongresā – tā augšpalātā – Senātā; tomēr līdz vairākumam tai pietrūkst apmēram trešdaļas deputātu vietu. Krietni veiksmīgākas nekā iepriekšējās vēlēšanas aprīlī šīs bijušas sociālistu galvenajiem konkurentiem – labēji konservatīvajai Tautas partijai, kas atguvusi agrāk zaudētās pozīcijas. Savukārt galvenie ieguvēji šajās vēlēšanās ir radikāli labējie – partija "Vox", kuras programmā dominē antimigrācijas, Franko diktatūras attaisnošanas un katalāņu secesijas kustības radikālas apspiešanas motīvi. "Vox" tagad ir trešā lielākā frakcija Kongresā. Smagu sagrāvi vēlēšanās cietusi centriskā Pilsoņu partija, kuras vadība pēdējos mēnešos centās īstenot labējāku politiku, sevišķi Katalonijas secesijas jautājumā. Aprēķins neattaisnojās, jo partijas elektorāts vienkārši pārgāja pie citiem līdzīgu programmu sludinošiem spēkiem – Tautas partijas un "Vox". Nav piepildījušies tūlīt pēc vēlēšanām izskanējušie pieņēmumi par iespējamu „lielo koalīciju” – sociālistu un konservatīvo kopīgu valdību. Tomēr koalīcijas valdība – pirmā Spānijas vēsturē kopš demokrātijas atjaunošanas 1978. gadā; visticamāk, būs. 12. novembrī par koalīcijas līguma noslēgšanu paziņoja Sociālistiskā strādnieku partija un radikāli kreisā alianse "Unidas Podemos" – „Vienoti Varam”, parasti dēvēta vienkārši Podemos. Lai arī vēl nesen sociālistu līderis, premjerministrs Pedro Sančess izteicās, ka nevarētu naktīs mierīgi gulēt, ja viņa kabinetā būtu Podemos ministri, tagad abi spēki, neredzot citu iespēju, likuši domstarpības pie malas. Tiesa, arī sociālistu un Podemos blokam līdz nepieciešamajam 176 balsu vairākumam Kongresā pietrūkst 21 balss, kuru varētu nodrošināt mazāko etnisko un reģionālo partiju atbalsts.