Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers.

Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks.

Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023)

29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers.

Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām.

Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram.

Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē.

Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.”

Cik laika mums ir?

„Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics.

Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas.

Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā.

Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā?

3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas.

Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā.

Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos.

Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.