Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra.
Makrons spēlē va banque
Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse.
Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi.
Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju.
Beļģija „gobelēna valdības” gals
9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā.
Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem.
Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”.
Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram.
Quo vadis, Europa?
Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija.
Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs.
Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (39)
Viss sāk nākt gaismā. Tas ko toreiz tikai runājām, tagad sāk nākt gaismā. Pat neuzskata, ka jāslēpj. Runā absolūti pilnīgs bezsirdsapziņas cilvēks. Cilvēks, kurš dzīvības sulā ir līdz ausīm pasūtījumu s. Al Kapone atpūšas. Šis cilvēks dzīvo Anglijā, pasūtījumu nozūmētāju zemē. Viņš arī ir absolūts kleptomāns. Vēl iepriekšējā paaudze atceras kas tas tāds “cauruma šķidrums”, kā tika nosaukta nafta, lai nemaksātu nodokļus. Tad kad Hodorkovski iesēdināja cietumā. Tas ir cilvēks kurš bāza kabatā valsts naudu. Šis cilvēks beidzot pateica taisnību, to ko paši intuitīvi sajutām jau sen, ka viņš kalpo Britu imprijas lielkapitālam: “Mums ir protektorāts. Un viņš seko līdzi tam kas notiek. Viņš ir pilnīgi neatkarīgs un patstāvīgs. Viņam ir tikai viena funkcija. Kad viņš redz, ka cilvēks kurš tur kompānijas kontrolpaketi sāk darboties zem spiediena, tā viņš atver aploksni un nodod kontrolpaketi citam cilvēkam, kurš šai paketē būs norādīts. Mums neviens nezināja kurš pirmais, otrais, trešais utt... Kad nozūmēs tas ir vienkāršāk. Taču ja paņem sievu kā ķīlnieci un sāk šantažēt to kurš saistīts ar kompāniju. Tā, ka kompāniju nedrīkst atstāt zem sitiena. Protektoram jāredz, ka es rīkojos zem spiediena, viņam ir jāatņem man pilnvaras. Tā notika kad mani iesēdināja cietumā. Protektors saprata, ka no turienes es varu dod rīkojumus atrodoties zem spiediena un atdeva kompānijas paketi nākošajam.
-Vai jūs varat nosaukt protektora vārdu?
Jā protams. Viņš daudzkārt tika apspriests. Tas ir nesen mirušais Džeikobs Rotšilds – investīciju bankieris, filantrops. Rotšildu dinastijas pārstāvis. Viņš bija mūsu protektors kompānijā Jukos Oil Company
-Toreiz viens no vis lielākajiem Holdingiem kalpoja nevis Valsts interesēs. Nevis tautas interesēs. Cilvēks runā no sirds, ka viņš nodeva valsti. Vēl 90. sākumā. [Bet pie mums Latvijā vai kādi pamodīsies no letarģiskā miega. Vai mēs aizejam ar smaidu par Jauno Brīnišķīgo Pasauli uz lūpām?]
Tiem, kuri ASV un Britu lielkapitālu uzskata par nesavtīgām bērna asarām.
"2023. gada 17. martā uz Krievijas iebrukuma Ukrainā fona Jevstafjevs tika iekļauts Latvijas sankciju sarakstā par “Kremļa režīma pastrādāto zvērību atbalstīšanu” ar aizliegumu ieceļot valstī. Iepriekš Evstafjevu kā Krievijas propagandistu FBK iekļāva korumpēto amatpersonu un kara izraisītāju sarakstā ar ierosinājumu pret viņu noteikt starptautiskas sankcijas."
-Vadītājs: Vai varētu jūs pateikt, ka Vladimirs Putins, šis visu Rietumu masu informācija līdzekļu un rietumu politiķu demonizētais ļaundaris, dotajā momentā ir pats racionālākais cilvēks šai superlielvalstu kabinetā un valsts vadītāju vidū, kuri ir ievilkti šai procesā?
Jā, es tā teiktu. Racionāls – ne labs, tas ir kas cits. Racionāls. Racionāls. Es domāju, viņš zina ko grib panākt, kā tas parādīja sarunās martā aprīlī 2022. Nekādas teritoriālās pretenzijas viņš neizvirzīja. Viņš gribēja dabūt projām NATO un piekļuvi Melnajai jūrai. Es domāju, ka tāds joprojām ir viņa mērķis. Lai NATO neizplestos līdz Krievijas robežām un Melnajai jūrai, bet tas nozīmē arī Gruziju. Un šo mērķi tā saucamie globālie Dienvidi – muļķīgs apzīmējums- lielākais vairākums, varbūt izņemot Filipīnas un Argentīnu, joprojām nepieņem. Tāpēc viņš ietur spēka pozīciju.
TCh: Divi piemēri. Bezgrēcīgā Ursula fon der Laijena un neparedzamā Cimmermann kundze, kuras dzīvē neko nerealizē. Viena Komisijas priekšsēdētāja un ievērōjamākā korupcijas skandāla sinonīms. Otra ieroču lobiste un kara kurinātāja iepriekšējā kara vārdā. Abas noteikti nedarbojās Vācijas un tās pilsoņu interesēs
MC: Mēs atbildām par cilvēku drošību šai kontinentā. Un mums ir jādod atbilde Putina nežēlīgajai agresijai. Par cik jāaizmirst vēsture, lai saprastu to, kas tagad notiek Ukrainā? Es jums varu tikai ieteikt. Paņemit rokās vēstures grāmatu. Ukraina bija Nacionālsociālistu upuris. Un tagad būs jūsu upuris, kā Nacionālsociālistu sekotājiem. Tā ir traģēdija.
Deucsher Bundestag spīķere: Es paskatīšos kārtības rullī, kas tur teikts. Jo jūs tiko nosaucāt partiju AfD par nacionālsociālistu sekotājiem, kas parlamentā nav pieņemams. Tad es jums izteikšu aizrādījumu par parlamenta kārtības pārkāpšanu. Šāda pielīdzināšana ir nepieļaujama.
Veicot konsultācijas, kuras paredzētas mūsu Konstitūcijas 12 pantā, esmu nolēmis atgriezt jums mūsu parlamentārās nākotnes izvēles iespējas vēlēšanu ceļā. Tāpēc šovakar vakarā es atlaižu Naacionālo sapulci. Tuvākā laikā es parākstīšu rīkojumu par parlamentāro vēlēšanu sarīkošanu. Kuru pirmais posms notiks 30.06., bet otrais posms 07.07. Tas ir ļoti nopietns un smags lēmums. Taču vispirms tas ir uzticības akts.
Vissmieklīgākais, tajā pašā laikā nožēlojamākais šajā sarunā bija tas, ka nevis citu valstu vēlētāji ir izdarījuši savu izvēli, bet viņu izvēlē vainīgs ir tik tok!!!
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X