Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu.

Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku.

Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis?

„Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu.

Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns.

Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma.

Radikāļi triumfē

„Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās.

Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā.

No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku.

Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība.

Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses.

Atved viņus mājās!

Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki.

Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus.

Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus.

Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.