Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem.

Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis.

Irāna rāda zobus pārspēkam

Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs.

Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā.

Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju.

Pakistānai savs „pārmācīšanas karš”

Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan.

Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji.

21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā.

Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz savas ādas pierobežā dislocētajiem pakistāniešu spēkiem. Pakistānas pusē ir nospiedošs militāri tehniskais pārsvars. Marta sākumā pakistāniešu gaisa spēki vairākkārt bombardējuši nozīmīgo Bagramas aviobāzi, kuru Afganistānai savulaik uzbūvēja Padomju Savienība; neliela Afganistānas pierobežas teritorija nonākusi pakistāniešu spēku rokās. Kā tiek atzīmēts, konflikta attīstību veicina arī vispārējais starptautiskais fons, kad pasaules uzmanība koncentrēta Persijas līča rajonā un neviens īsti nav gatavs veltīt uzmanību šim karam Āzijas vidienē.

Kodollietussargs „Made in France”

Prezidenta Emanuela Makrona uzstāšanās šo pirmdien, 2. martā, Īllongas kodolzemūdeņu bāzē Bretaņā, Francijas rietumu piekrastē, tiek uzlūkota kā lūzuma punkts franču kodolpolitikā. Kopš aukstā kara baigām valsts atomieroču potenciāla palielināšana faktiski bijusi tabu tēma, bet pirmdien šis tabu tika lauzts. Kā paziņoja Makrons, šobrīd, kad Krievija izvērsusi klaju militāro agresiju, nozīmīgi augušas Ķīnas ģeopolitiskās ambīcijas, bet Savienoto Valstu aizsardzības prioritātes strauji mainījušās, Francijas kodolgalviņu skaita palielināšana ir nepieciešamība. Pie tam, kā uzsvēra Francijas vadītājs, franču kodolatturēšanas programma kļūst par visas Eiropas kopēju rūpi. Viņš uzskaitīja sabiedrotos, ar kuriem Francijai šai ziņā jau ir konkrēti sadarbības plāni: Vācija, Polija, Grieķija, Nīderlande, Beļģija, Dānija un Zviedrija.

Nav grūti pamanīt, ka ģeogrāfiski šī valstu grupa koncentrējas Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinā. Visciešākā sadarbība plānota ar Vāciju, un tajā pašā 2. martā tika publiskota prezidenta Makrona un kanclera Merca kopīga deklarācija par franču–vācu kodolvadības darba grupas izveidi. Šo franču „kodollietussarga” izplešanu virs pārējo apvienotās Eiropas partneru galvām Francijas prezidents nodēvēja par „izvērsto atturēšanu”. Prezidents gan nepiemirsa norādīt, ka šī iniciatīva nekādi neesot uzlūkojama kā alternatīva NATO kodolatturēšanas spējām, bet gan kā to papildinājums.

Kaut ekspertu vērtējuma Makrona uzstāšanās bija veiksmīga, labi līdzsvarojot Francijas nacionālo un Eiropas kopējo interešu motīvus, viņš, protams, saņēma paredzamu kritiku no pašmāju politiķiem, tai skaitā Nacionālās kustības līdera Žordāna Bardellas, kuru uzskata par visai reālu Makrona pēcteci prezidenta krēslā. Tas ir vēl viens faktors, kas liek prezidētam steigties, lai šī iniciatīva būt jau gana tālu attīstīta un nākamais Elizejas pils saimnieks nevarētu to viegli likvidēt. „Nākamais pusgadsimts būs kodolieroču laikmets, un Francija tajā spēlēs savu pilnvērtīgo lomu, turpinot vairot savus spēkus,” pirmdienas runas noslēgumā pauda Emanuels Makrons. Šobrīd Francijai ir apmēram trīssimt kodolgalviņas, ar kurām aprīkotas ballistiskās raķetes uz četrām „Triomphant” tipa atomzemūdenēm, kā arī spārnotās raķetes uz daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem „Rafale”.  

Sagatavoja Eduards Liniņš.