Politiski ekonomiskos procesus, kas saistīti ar Ķīnas ekonomiku, analizē Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadītājs Toms Rostoks, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Gundars Bērziņš.

Šī gada pirmajā ceturksnī Ķīnas ekonomikas rādītāji liecināja par gaidīto izaugsmi pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas. Tomēr visjaunākās norises vieš bažas par planētas otrās lielākās ekonomikas stāvokli un liek runāt par iespējamu recesiju. Jūlija vidū publiskotie iekšzemes kopprodukta pieauguma dati liecina, ka šī gada otrajā ceturksnī Ķīnas ekonomika augusi tikai par 0,8 procentiem, salīdzinot ar gada pirmo ceturksni. Importa un eksporta rādītāji jūlijā piedzīvojuši strauju kritumu – attiecīgi par 12,4 un 14,5 procentiem, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērngad. Zināms kritums, mazinoties globālajam pieprasījumam, tika prognozēts, taču ne tik krass.

Vēl viens ekonomiskās aktivitātes apsīkuma rādītājs ir jūlijā vērojamā deflācija, kas liecina par vāju pieprasījumu patēriņa tirgū. Ieilgušu lejupslīdi piedzīvo Ķīnas nekustamā īpašuma tirgus, kas veido apmēram ceturto daļu no valsts ekonomikas kopapjoma. Viens no lielākajiem nekustamā īpašuma apsaimniekošanas un attīstīšanas holdingiem Evergrande Group, kas jau pāris gadus cīnās ar apmēram 300 miljardus dolāru lielu parādsaistību nastu, nesen paziņojis, ka kopš 2021. gada sākuma cietis vairāk nekā 80 miljardu dolāru zaudējumus.

Pēdējais satraucošais signāls ir Ķīnas Nacionālā statistikas biroja lēmums pārtraukt publiskot jauniešu bezdarba rādītājus pēc tam, kad bezdarbs vecuma grupā no 16 līdz 24 gadiem pagājušomēnes pārsniedza rekordaugsto 20 procentu atzīmi.

Kā galvenais Ķīnas ekonomisko problēmu iemesls tiek minēta pandēmijas laikā piekoptā strikto ierobežojumu stratēģija, kuras sekas izrādījušās grūtāk pārvaramas, nekā prognozēts. Daži analītiķi pašreizējā attīstībā saskata arī ilglaicīgāku procesu pazīmes, proti – Ķīnas globālā ekonomiskā ietekme pandēmijas priekšvakarā bija sasniegusi savu maksimumu un turpmāk sagaidāma lejupslīde.

Paredzams, ka pašreizējā Ķīnas ekonomikas bremzēšanās negatīvi ietekmēs arī tās kaimiņvalstu ekonomikas, sevišķi jau tādās uz eksportu orientētās valstīs kā Dienvidkoreja un Taivāna. Viscerīgākā šobrīd izskatās pasaules trešās lielākās ekonomikas Japānas attīstības dinamika, kas pārsniegusi samērā pieticīgās prognozes. Pēdējā ceturkšņa kāpums pret attiecīgo pagājušā gada periodu, kas tika prognozēts 0,8 procentu apmērā, sasniedzis pusotru procentu, tātad teju divas reizes vairāk. Kā galveno Japānas ekonomikas dzinējspēku min eksporta pieaugumu vājā jenas kursa iespaidā, kas sakritis ar pieprasījuma pieaugumu Savienoto Valstu un Eiropas tirgos, no kā ieguvuši sevišķi japāņu autoražotāji. Tāpat nozīmīgs faktors bijusi tūrisma industrija, tomēr ekonomikas eksperti ir drīzāk skeptiski par šīs Japānas ekonomiskās izaugsmes ilgtspēju.

Vēl viena Eirāzijas valsts, kuras ekonomika pēdējos gados arvien vairāk orientēta uz sakariem ar Ķīnu, ir Krievija. 15. augustā publiskotie dati liecina, ka Krievijas rubļa kurss nokrities zem iezīmīgās atzīmes simts rubļu par ASV dolāru, kas ir zemākā atzīme pēdējo 16 mēnešu laikā. Par krituma iemesliem ekspertu domas dalās. Kamēr vieni norāda, ka tas ir rezultāts Krievijas finanses regulējošo institūciju darbībai, kuras atkāpušās no striktās rubļa kursa noturēšanas politikas nolūkā kompensēt budžeta tēriņu negatīvo efektu, citi tajā saskata valsts vispārējā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās, sevišķi negatīvā importa un eksporta saldo simptomu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.