Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas.

Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova.

Baltkrievija aizcērt durvis

Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina.

Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms.

Francijas reģionu vēlēšanas

Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas.

 Ķīnas komunisma apaļā jubileja

Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas vadības ziņā, bet arī ambiciozs sabiedrības pārveidotājs un cinisks diktators, kura sociālie eksperimenti un varas manevri prasīja Ķīnai, kā lēš, vismaz 40 miljonus dzīvību un neaprēķināmus materiālos un kultūras vērtību zaudējumus. Par to visu klusē simti filmu un raidījumu, kas jubilejas sakarā tiek pārraidīti televīzijas kanālos un demonstrēti kinoteātros. Šai propagandas produkcijai jāapliecina, ka kompartijas vara ir nodrošinājusi Ķīnai vislabāko iespējamo attīstību līdz šim un ir tās gaišās nākotnes ķīla. Attiecīgā toņkārtā bija ieturēta arī prezidenta Sji Dzjiņpina uzruna 70 tūkstošu lielajai auditorijai Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā. Kā paziņoja līderis, Ķīnas kompartija sasniegusi savu pirmās simtgades mērķi, uzceļot Ķīnā mēreni pārtikušu sabiedrību un izskaužot galēju nabadzību. Ķīnas sociālisma modelis esot vienīgais, kas varot nodrošināt milzīgās valsts attīstību. Starptautiskajā politikā, kā uzsvēra Sjī, Ķīna tiecoties pēc abpusēji izdevīgas sadarbības un vispārēja miera, citā runas daļā gan neaizmirstot norādīt uz konkrētiem plāniem attīstīt valsts bruņotos spēkus līdz, citējot, „pasaules standartiem”. Nevienam neesot cerību Ķīnu iebiedēt vai piespiest pakļauties. Neiztrūka arī standarta frāžu par nelokāmo apņemšanos pievienot atpakaļ Ķīnai Taivanu, kā arī paziņojuma par, citējot, „stabilitātes nodrošināšanu” Honkongā. Zīmīgas bija arī frāzes, kurās prezidents raksturojas Ķīnas kompartijas 18. kongresu kā jaunas ēras sākumu, jo šis kongress 2012. gadā nodeva varu viņa – Sjī Dzjiņpina – rokās. Tas vēlreiz apliecina, ka visai dinamisks un augošs brīvais tirgus šībrīža Ķīnā joprojām sadzīvo ar klasisku totalitāru diktatūru un vadoņa personības kultu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.