Ukraina ir sākusi savu pretuzbrukumu. Cerības uz to ir liktas ļoti lielas. Tikmēr Krievija, cenšoties aizturēt ukraiņu virzīšanos, faktiski nodarbojas ar ekocīdu, nodarot neatgriezenisku postu apkārtējai videi un dzīvajai dabai. Pārējā pasaule uz to var tikai noraudzīties.

Lielbritānijā galvenā ziņa nedēļas nogalē bija Skotijas bijušās premjerministres Nikolas Stērdženas aizturēšana un nopratināšana. Viņa gan atbrīvota, bet izmeklēšana turpinās.

Itālijā šodien, 14. jūnijā, notiek valsts mēroga bēres. Pēdējā gaitā izvada vairākkārtējo premjeru un politiķi, multimiljardieri, par oligarhu dēvētais Silvio Berluskoni.

Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis. Ierakstā uzklausām Vācijas valsts ministri Eiropas un klimata jautājumos Annu Līrmani.

Kārtējā Krievijas lielkalibra neģēlība

Krievijas noziedzīgā agresija pret Ukrainu ieguva jaunu dimensiju 6. jūnija pirmajās stundās, kad tika uzspridzināts Novokahovkas hidroelektrostacijas aizsprosts, paverot ceļu lielai daļai no 18 miljardiem tonnu ūdens, kas satilpst stacijas ūdenskrātuvē. Šāda hidrauliskas būves iznīcināšana nepārprotami pārkāpj Ženēvas konvenciju 1977. gada 1. papildprotokolu, kas aizliedz iznīcināt būves, kuras kontrolē cilvēkam bīstamus spēkus. Krievijas apgalvojumi, ka vainojama esot Ukrainas puse, neiztur kritiku, jo aizsprosta būve atradās okupantu kontrolē un šādā veidā to iznīcināt varēja, vienīgi ievietojot sprāgstvielas būves iekšienē.

Tiek lēsts, ka postošie plūdi ietekmēs apmēram 5000 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Jau vairāki desmiti tūkstošu iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Citi, nepaspējot laikā aizbēgt, palikuši iesprostoti savu māju augšējos stāvos un uz jumtiem. Papildu bažas rada tas, ka lielākais vairums no viņiem ir okupantu kontrolētajās teritorijās, ciktāl Krievijas rokās esošais Dņepras kreisais krasts ir lēzenāks.

Ir ziņas, ka okupācijas vara nesteidzas glābt šos cilvēkus un vietām pat kavējot to darīt brīvprātīgajiem. Vairākos gadījumos Krievijas militāristi apšaudījuši glābēju laivas. Pagaidām ir ziņas vien par dažiem bojāgājušajiem, taču ir ļoti iespējams, ka upuru skaits varētu pieaugt.

Nav zināms, kad un vai vispār Novokahovka un vairākas citas mazākas apdzīvotas vietas atkal būs piemērotas dzīvošanai. Bojāeja draud arī milzīgam skaitam savvaļas dzīvnieku un augu, kurus apdraud gan plūdi lejpus aizsprostam, gan straujā ūdens līmeņa krišanās augšpus tam. Mediji jau publicējuši kadrus, kuros redzamas neskaitāmas sausumā palikušas mirstošas zivis. Var prognozēt, ka notikušais izjauks ekoloģisko līdzsvaru visā Dņepras lejteces reģionā. Apdraudēta ir lauksaimnieciskā ražošana, kurai Novokahovkas ūdenskrātuve nodrošināja irigāciju.

Ja Krievijas okupantu mērķis, uzspridzinot aizsprostu, bija aizkavēt Ukrainas armijas ofensīvu, tad šai ziņā tam varētu būt vien lokāls efekts. Kā norādījuši vairāki militārie eksperti, Novokahovkas rajons, jādomā, nav izšķiroši svarīgs Ukrainas uzbrukuma virziens. Un notikušais liek uzdot jautājumu – uz kādām neģēlībām Krievija vēl ir spējīga?

Svētdien, 11. Jūnijā, Ukrainas izlūkdienests izplatīja informāciju, ka Krievija mīnējusi ķīmisko rūpnīcu Armjanskas pilsētā, kas atrodas uz robežas starp Krimas pussalu un Ukrainas cietzemi.

In memoriam Silvio Berluskoni

12. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka savas šīs zemes gaitas 87. mūža gadā noslēdzis Itālijas Senāta deputāts, ekspremjers Silvio Berluskoni. Viņš tiek minēts kā pirmais un līdz šim vienīgais itālietis, kuram izdevies izveidot savu raidošo mediju impēriju. Kā pirmais multimiljardieris kādas Eiropas demokrātijas valdības priekšgalā. Kā visilgāk pie varas sabijušā kabineta vadītājs Itālijas Republikas vēsturē. Kā vienīgais valdības vadītājs, kurš bijis namatēvs veselos trīs G7 valstu samitos. Bet, jāteic, arī rekordists starp pirmā lieluma Eiropas Savienības politiķiem skandālu, uzrādītu apsūdzību un notiesājošu spriedumu ziņā.

Jaunību un brieduma gadus Silvio Berluskoni pavadīja biznesa pasaulē, sākot ar samērā pieticīgu kapitālu, kuru prata vairot vispirms nekustamo īpašumu, pēc tam komerctelevīzijas jomā, kurā viņš ielauzās, apmēram desmitgadi juridiski cīnoties pret valsts raidsabiedrības RAI monopoltiesībām. No raidošo mediju sfēras Berluskoni ģimenes holdingkompānijas „Fininvest” intereses tālāk izpletās arī drukātās preses, izklaides industrijas, mazumtirdzniecības, banku, investīciju un pensiju fondu, aviopārvadājumu u.c. jomās.

Itālijas politikas skatuvē Berluskoni uznāca, viņa mūža sestajai desmitgadei jau esot pāri pusei. Tie bija deviņdesmitie, kad skaļi korupcijas skandāli nogrāva līdz tam desmitgades pastāvējušo partiju spektru ar kristīgajiem demokrātiem, sociālistiem un komunistiem kā dominējošajiem spēkiem. 1994. gadā Berluskoni nodibināja savu partiju „Forza, Italia!”, kuras platformā apvienojās ekonomiskā liberālisma, sociālās vienlīdzības un populisma motīvi, ieguva lielāko mandātu skaitu vēlēšanās un koalīcijā ar galēji labējām neofašistu partijām kļuva par premjeru. Šīs valdības mūžs gan aprāvās jau pēc astoņiem mēnešiem, kad pret premjerministru Berluskoni tika ierosināta krimināllieta par kukuļošanu nolūkā izvairīties no nodokļiem.

Demisionējis, politiķis nogāja ēnā, nākamos sešus gadus pavadīdams Eiroparlamentā. Berluskoni slavas laiks bija mūsu gadsimta pirmā desmitgade, kad viņš vadīja labēji centriskas koalīcijas valdības vispirms no 2001. līdz 2005., pēc tam no 2008. līdz 2011. gadam. Šim spožajam posmam punktu pielika pasaules ekonomiskā krīze, kura atklāja Berluskoni valdīšanas bēdīgo mantojumu – stagnējošu ekonomiku, smagu valsts parāda slogu, uzblīdušu birokrātiju un ekonomiski ievainojamu vidusšķiru.

Faktiski sinhroni ar spilgtā līdera demisiju pret viņu sākās vairāki tiesvedības procesi, un ja lietā par seksuāliem sakariem ar nepilngadīgu prostitūtu un mēģinājumu izmantot dienesta stāvokli tā slēpšanai viņu galu galā attaisnoja, tad spriedums par izvairīšanos no nodokļu nomaksas palika spēkā un no reāla cietumsoda ekspremjeru glāba tikai cienījamais vecums, kas ļāva to aizstāt ar piespiedu darbu un liegumu ieņemt valsts amatus. Pēc reabilitācijas 2018. gadā Berluskoni gan atgriezās politiskajā apritē, bet, kaut arī pēdējos gados „Forza, Italia!” atkal ir valdības koalīcijā, valdības sastāvā vecišķajam līderim vieta tā arī neatradās. Īpaša tēma ir Berluskoni personiskās draudzības attiecības ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu, taču bažas par to, ka tās varētu ietekmēt Džordžijas Meloni valdības nostāju, ir izrādījušās pārspīlētas.

Skotijas ekspremjere juridiskās sprukās

11. jūnijā kļuva zināms, ka policija aizturējusi bijušo Skotijas pirmo ministri Nikolu Stērdženu. Pirms nopratināšanas viņa gan atbrīvota, pagaidām neizvirzot apsūdzību. Stērdžena bija īsta politikas ilgdzīvotāja, paliekot Skotijas autonomijas varas virsotnē no 2014. gada novembra līdz šī gada martam, kamēr Lielbritānijā šai laikā nomainījās četri premjerministri un divi lielākā opozīcijas spēka līderi.

2016. gadā izdevums „Forbes” viņu pasludināja par otru ietekmīgāko sievieti Apvienotajā Karalistē pēc karalienes Elizabetes II. 2012. gadā viņas vadītā Skotijas Nacionālā partija panāca neatkarības referenduma sarīkošanu, kurā 55% skotu gan lēma par labu palikšanai karalistes sastāvā. Tas gan bija pirms „Breksita”, tāpēc pēdējos gados Stērdžena un viņas partija centās panākt atkārtota referenduma sarīkošanu, kam nepiekrita valdība Londonā.

Šī gada sākumā Stērdžena paziņoja par lēmumu atkāpties no partijas vadītājas un pirmās ministres amatiem, viņas vietā stājoties Hamzam Harūnam Jusufam. Apmēram pusotru mēnesi pēc šīs atkāpšanās policija arestēja Stērdženas dzīvesbiedru un Skotijas Nacionālās partijas administrācijas vadītāju Pīteru Mjurrelu, ģimenes mājās tika veikta kratīšana. Vēlāk tika arestēts arī partijas finanšu pārzinis Kolins Bītijs. Kriminālizmeklēšanas iemesls ir aizdomas par 600 000 mārciņu neatkarības kampaņai ziedotas naudas neadekvātu izlietojumu. Šī izmeklēšana iedragājusi Skotijas Neatkarības partijas reitingus, un tie tagad ir tikai nedaudz augstāki kā tuvākajiem konkurentiem – Skotijas leiboristiem. Līdz ar to apšaubāma sāk izskatīties Neatkarības partijas aprindās cirkulējošā ideja sarīkot ārkārtas vēlēšanas kā de facto referendumu par Skotijas neatkarību.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.