Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.

“Ķēniņa” atgriešanās

„Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks.

Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē.

Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā.

Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī.

Migranti – Lukašenko atriebes ierocis

Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti.

Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz.

Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums.

Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu.

Pilsoņkarš Etiopijā turpinās

Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem.

Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst.

Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu.

Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem.

Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs.

Sagatavoja Eduards Liniņš.