Studijā notikumus komentē žurnālists Kārlis Dagilis un RSU pasniedzējs Māris Andžāns.

Venecuēlas situācija

5. augustā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps parakstīja rīkojumu par plašu sankciju ieviešanu pret visās Venecuēlas valdības institūcijām. Tiek iesaldēti visi Venecuēlas valsts aktīvi, sankcijām var tikt pakļautas kompānijas, kuras veic kādus darījumus ar oficiālo Karakasu. Ja līdz šim sankcijas bija vērstas pret Venecuēlas vadītāju Nikolasu Maduro, viņam pietuvinātām personām un atsevišķiem valsts uzņēmumiem, tad jaunais sankciju statuss nostāda Venecuēlu līdzīgā situācijā kā Irānu, Ziemeļkoreju vai Kubu. Sankciju mērķis ir paātrināt prezidenta Maduro režīma nomaiņu pēc tam, kad tas novedis valsti nepieredzēti dziļā ekonomiskajā un sociālajā krīzē, bet pēc pagājušajā gadā notikušajām vēlēšanām turas pie varas ar politisku manipulāciju un opozīcijas apspiešanas palīdzību. Jau vairāk nekā 50 pasaules valstis atzinušas par Venecuēlas pagaidu prezidentu opozīcijas līderi, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētāju Huanu Gvaido. Par starptautisku atbalsta akciju Gvaido izvērtās arī 6. augustā notikusī starptautiskā konference Peru galvaspilsētā Limā, kuru rīkoja t.s. „Limas grupa” – 2017. gadā nodibināta Amerikas valstu organizācija Venecuēlas krīzes risināšanai. Savienotās Valstis konferencē pārstāvēja prominenta delegācija ar prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džonu Boltonu priekšgalā. Lai arī aicināti, Limā nebija klāt pārstāvji no Maduro ietekmīgākajiem starptautiskajiem atbalstītājiem – Ķīnas, Krievijas, Turcijas un Kubas. Barbadosā nupat iesācies kārtējais raunds sarunās starp Venecuēlas režīma un opozīcijas pārstāvjiem ar Norvēģijas valdības vidutājību. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju datiem krīzes rezultātā kopš 2015. gada Venecuēlu pametuši aptuveni 4 miljoni jeb vairāk nekā 15% iedzīvotāju. Valstī valda hiperinflācija, pārtikas un medikamentu trūkums, par biežu parādību kļuvuši strāvas padeves pārtraukumi.

ASV un Ķīnas tirdzniecības karš

„Tramps un Sjī badās – un velk visu pasauli sev līdzi,” – šādu virsrakstu savai vakardienas publikācijai licis izdevuma "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Šķiet, ka divu lielāko pasaules ekonomiku pretstāve draud uzsākt jaunu spirāles loku, kurā tirdzniecības karam var pievienoties arī valūtu kursu karš. Pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents pagājušajā nedēļā paziņoja savu lēmumu par jaunu tarifu ieviešanu Ķīnas precēm 300 miljardu dolāru vērtībā, juaņa kurss piedzīvoja lejupslīdi, uz ko ar strauju indeksu kritumu reaģēja biržas Volstrītā, Āzijā un Klusā okeāna reģionā. Situāciju vēl vairāk saasinājis Savienot Valstu Finanšu departamenta paziņojums, ka Ķīna uzskatāma par valūtas manipulatoru. Tam gan nepiekrīt daudzi eksperti, uzskatot, ka juaņa kursa pazemināšanās ir dabiska valūtas tirgu reakcija uz papildu tarifu ieviešanu. Jāpiebilst, ka pēdējo reizi Finanšu departaments vainojis Ķīnu valūtas manipulācijā 1994. gadā, un Ķīnas valdība apgalvo, ka tā pēdējās desmitgadēs atteikusies no mākslīgas valūtas kursa pazemināšanas prakses. Jādomā, ka Ķīna nepaliks atbildi parādā un savukārt palielinās tarifus Savienoto Valstu lauksaimniecības produkcijas importam. Tas vēl palielinās negatīvo efektu, kuru Savienoto Valstu ražojumu eksportam uz Ķīnu radīs augstais dolāra kurss pret juaņu. Tirdzniecības karš starp abiem globālās ekonomikas gigantiem raisa arvien vairāk bažu, liekot runāt par jaunas globālās recesijas iespējamību.

Džammu un Kašmīras liktenis

Pirmdien Indijas parlaments spēra vienlīdz radikālu un apšaubāmu soli, pasludinot par atceltu Indijas konstitūcijas 370. pantu, kas noteica īpašu statusu Džammu un Kašmīras štatam valsts ziemeļos. Parlamenta lēmumu tai pašā dienā apstiprināja Indijas prezidents Ramnats Kovinds. Džammu un Kašmīras īpašais statuss bija spēkā kopš Indijas valsts tapšanas 1947. gadā. Džammu un Kašmīrā vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi. Kā zināms, Indijas un Pakistānas valstis, izbeidzoties britu koloniālajai virskundzībai, tika veidotas, vadoties pēc iedzīvotāju reliģiskās piederības. Džammu un Kašmīrai tādējādi bija jānonāk Pakistānas sastāvā, taču politiski tā bija ciešāk saistīta ar Indiju. Strīdīgā situācija bija iemels vairāk nekā gadu ilgam Indijas un Pakistānas karam, kura risināšanā iesaistījās Apvienoto Nāciju Organizācija. Tika panākta vienošanās par teritorijas piederības noteikšanu referendumā, tomēr tā sarīkošanai nepieciešamā karaspēka atvilkšana tā arī nenotika, un nu jau 70 gadus Džammu un Kašmīra ir iesaldēta konflikta situācijā. Štata ziemeļu un rietumu daļa palika Pakistānas okupēta, savukārt pārējai teritorijai Indijas sastāvā tika piešķirts jau piesauktais īpašais statuss, kas garantēja štata islamticīgo iedzīvotāju tiesības pamatā hinduistu apdzīvotajā valstī. Nu šīs konstitucionālās garantijas burtiski pāris dienu laikā ir iznīcinātas, līdz ar pašu Džammu un Kašmīras štatu. Tagad tā vietā izveidotas divas savienotās teritorijas – Džammu un Kašmīra un Ladākha, pie tam jaunizveidotajā Ladākhas teritorijā islamticīgo iedzīvotāju ir mazāk par pusi. Indijas savienotajām teritorijām, atšķirībā no štatiem, nav savas vietējās valdības – tās tieši pārvalda centrālā vara. Jau paredzot bijušā štata iedzīvotāju protestus, premjera Narendras Modi valdība vēl palielinājusi tur izvietoto prāvo armijas kontingentu, pārtrauksi telefona un interneta sakarus; notikuši aresti. Indijas varas rīcību jau asi nosodījusi Pakistāna, brīdinot par jaunu teroraktu draudiem un visas reģiona drošības situācijas pasliktināšanos. Vienīgais spēks, kas vēl var apturēt pretrunīgi vērtēto lēmumu, ir Indijas Konstitucionālā tiesa.