Studijā notikumus komentē LU asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra . Telefonsarunā - žurnālists Pauls Raudseps.

Protesti Maskavā un varas reakcija

 

Maskavas pilsētas domes vēlēšanas paredzētas 8. septembrī. Līdz šim tās netika uzskatītas par politiski nozīmīgām, ciktāl Krievijas galvaspilsētas likumdevējai struktūrai ir diezgan ierobežotas funkcijas. Tomēr vairāku opozīcijas kandidātu mēģinājums balotēties šajās vēlēšanās sastapis krasu varas pretestību. Politikas vērotāji to izskaidro ar pēdējā laikā vērojamo varas partijas „Vienotā Krievija” kandidātu zaudējumu sēriju vairākās federācijas subjektu vadītāju vēlēšanās. Šajās domes vēlēšanās „Vienotās Krievijas” biedrus aizstājuši šīs partijas atbalstīti it kā neatkarīgie kandidāti, savukārt vairāki opozicionāri pie vēlēšanām nav pielaisti, pamatojot to ar lielu nederīgu parakstu skaitu viņu izvirzīšanas listēs. Šķiet, Krievijas varas nomenklatūra nebija rēķinājusies ar protestiem, kuri uzbangoja pēc šīs „atsijāšanas” un kulminēja sestdien, 27. jūlijā, kad nesankcionētā mītiņā pulcējās līdz 10 000 protestētāju. Pret viņiem tika izsūtīti tūkstoši policistu un nacionālās gvardes kaujinieku, kuri bez kautrēšanās laida darbā stekus. Protestētāju izdzenāšanas bilance: vairāk nekā tūkstotis aizturēto, desmitiem traumu – pārsistas galvas, sasitumi, smadzeņu satricinājumi, ierosināta krimināllieta par masu nekārtību organizēšanu, trīs krimināllietas par uzbrukumu varas pārstāvjiem, kurās maksimālais iespējamais soda mērs ir 15 gadi ieslodzījumā; daudz administratīvo lietu. Cietumā šobrīd kārtējo reizi atrodas arī redzamākais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs, kuram piespriests mēnesis ieslodzījumā par aicinājumu piedalīties nesaskaņotā publiskā pasākumā. Divas no šīm 30 diennaktīm viņš pavadījis slimnīcā ar aizdomām par saindēšanos ar kādu ķīmisku vielu un ticis izrakstīts, neskatoties uz ārstējošā ārsta iebildumiem.

 

ASV demokrātu kandidātu debates

2020. gada Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons ir sācies. To iezīmē Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātu debates, kuru otrais cikls 30. un 31. jūlija vakarā (attiecīgi – vēlu naktī pēc Latvijas laika) risinājās Mičiganas štata lielākajā pilsētā Detroitā. Debatēm jākalpo par orientieri partijas locekļiem un atbalstītājiem, izvēloties to līderi, kurš nākamajās vēlēšanās mērosies spēkiem ar esošo prezidentu no Republikāņu partijas Donaldu Trampu. Detroitas debatēs iezīmējušies divi vairāk vai mazāk noteikti Demokrātu partijas strāvojumi, kurus mēdz dēvēt par progresistiem un mērenajiem. Pirmajiem raksturīga kreisāka sociālā programma, kuras centrā ir vispārēja veselības apdrošināšanas pieejamība, un liberālāku imigrācijas noteikumu aizstāvība. Kā spilgtākās figūras progresistu flangā šobrīd izvirzījušies senatori Bernijs Sanderss un Elizabete Vorrena, savukārt viņu nozīmīgākais konkurents mēreno nometnē ir senators un bijušais Baraka Obamas kabineta viceprezidents Džo Baidens.

 

Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti

21. jūlijā notikušo Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir pārsteigums visiem, tai skaitā šo ārkārtas vēlēšanu iniciatoram, aprīlī ievēlētajam Ukrainas prezidentam Volodimiram Zeļenskim, tautā bieži dēvētam vienkārši par „Zē”. Partija „Tautas kalps”, kas tapusi kā „Zē” un viņa tuvāko domubiedru politisks projekts, tagad ieguvusi vairākumu parlamentā, kas tai ļauj veidot vienpartijas valdību. Vēl pārsteidzošāki par nepieredzēti pārliecinošo uzvaru partiju sarakstu konkurencē ir „Tautas kalpa” kandidātu panākumi vienmandātu apgabalos, kur tie pieveikuši daudzas vietējās prominences, kas ieradušas šeit saņemt mandātu jau vairākus vēlēšanu ciklus no vietas. Faktiski var teikt, ka Ukraina vienā rāvienā nomainījusi lielāko daļu savas līdzšinējās politiskās elites. Kas mudinājis ukraiņu vēlētāju šādai rīcībai? Tas bija viens no jautājumiem, kuru Eduards Liniņš uzdeva Ukrainas politikas ekspertiem, nedēļā pēc vēlēšanām uzturoties Kijevā. Vispirms – ekonomikas eksperta, Ukrainas analītiskā centra Ekspertīzes un analīzes padomes vadītāja Borisa Kušņiruka viedoklis:

Ir acīmredzami, ka te sakrituši vairāki faktori. Es jau daudzus gadus nodarbojos ar ekonomisko un politisko analītiku, un jau ap 2008./2009. gadu es runāju un rakstīju par to, ka ap 2020. gadu ir jānotiek elišu nomaiņai. Es tolaik nezināju, kā tas notiks, bet skaidri sapratu, ka tam jānotiek. Otrkārt, mēs taču visā pasaulē novērojam procesu, kurā klasiskās politiskās elites, kurām ir it kā pareizas tēzes, pareizi, politkorekti oratori, – tās negaidīti visā pasaulē zaudē. Negaidīti – nosacīti sakot, jo var konstatēt, manuprāt, ne pārāk pozitīvo procesu, ka politika un viss, kas ar to saistīts, galēji primitivizējas. Primitivizējas uzvedība, pie kam – no divām pusēm. Iedzīvotāji kļūst arvien mazizglītotāki. Viņi manāmi mazāk lasa. Arī politiskā elite mazāk lasa. Ukrainas politiskajā elitē tas ir pamanāms, jo viņiem pat nākas grūti izlasīt tos likumus, kuri viņiem tiek uzrakstīti priekšā. Un ja tā ir elite, tad iedzīvotāji ir vēl mazāk uz ko tādu spējīgi. Un šis process nav tikai Ukrainai raksturīgs. Mēs te tikai, nosacīti sakot, iekļaujamies globālajā tendencē, kuru diezin vai var nosaukt par patīkamu vai pozitīvu, taču tā ir acīmredzama. Plus – tas pārklājas ar valstiskuma tradīcijas, institucionālās atmiņas trūkumu, ar patstāvīgas, no politikas neatkarīgi funkcionējošas valstiskas birokrātijas trūkumu. Vēl tas viss saistās ar divām svarīgām niansēm. Pirmkārt – aktīva Krievijas propaganda līdzšinējās varas diskreditācijai. Masīva un ar diezgan pareizi būvētu vēstījumu. Teiksim: „Vara negrib izbeigt karu, jo iedzīvojas uz kara rēķina.” No otras puses – parādās oligarhijas problēma. Praktiski visi oligarhi izrādījās zaudētāji no līdzšinējās varas. Viss oligarhāts izrādījās neieinteresēts šīs varas pastāvēšanā. Tas bija manāms telekanālos, kas joprojām ir galvenais informācijas avots. Tur pat nebija tiešas Porošenko kritikas, bet kad viena programma pēc otras vieš domu, ka dzīve kļūst arvien sliktāka, lai gan normāli statistikas dati to neapstiprina. Un ar to tu saduries no dienas dienā, no reizes reizē. Tu ej uz dažādām studijām dažādos telekanālos, kuriem ir dažādi īpašnieki, bet visur praktiski redzi, kā tiek manipulēts ar pilsoņiem.

Citus akcentus notikušā skaidrojumam liek vēsturnieks un neatkarīgais producents Rostislavs Martiņuks:

 

Patiesībā tas viss ir skaidrojams ar mūsu tā sauktās politiskās elites krīzi un to, ka mēs nenovērtējām ukraiņu vēlētājus, kuri acīmredzami netaisījās nodarboties ar pašnāvību, bet izvēlējās šādu radikālu šī pašas elites atjaunošanas ceļu, kas varbūt pat ir Ukrainas PSR piebeigšanas ceļš. Jo no divām pusēm mums tuvojas krīze izpratnē par to, kas tad ir šodienas Ukraina. Patiesībā nevienu neapmierina tas, ka 1991. gadā nebija Latvijas varianta, kad tiktu pateikts, ka no 1921. līdz 1991. gadam te bija okupācija. Mūsu gadījumā Ukrainas PSR, faktiski – okupācijas zona sevi vienkārši pasludināja par neatkarīgu no Maskavas. Tas bija tāds visai aplams moments. Iespējams, 1991. gadā arī vienīgais iespējamais, taču tas saglabāja daudzus elementus, kuri nāk no padomju sistēmas. Piemēram, pie mums joprojām pastāv tāds institūts kā kara prokuratūra. Protams, tie, kas tagad atnāca uz vēlēšanām, nobalsoja vienkārši par „kaut ko zaļu”, kādu "no name", bet – tie jau nav politologi, kuri pieņem tikai pārdomātus un precīzi mērķētus lēmumus. 2014. gads, Maidans, karš pret Krieviju – tam visam pamatā bija doma par fundamentālu pašas Ukrainas valsts būtības maiņu. Valstij bija ne tikai jānokrata kādi Maskavas neokoloniālie valgi, bet pašā savā būtībā jākļūst par citu valsti, kas nebūtu Padomju Savienības mantiniece. Politiskā elite nevēlējās uzņemties šo izaicinājumu. Tad nu „apakšas”, nosacīti sakot, izlēma, ka tās savām rokām, tā rupji un vienkārši virzīs šo valsti, lai tā kļūtu ne vien vārdos, deklarācijās, demagoģijā, bet gan patiesi valsts, kas domāta pilsoņiem. Es domāju, ka, ja mēs raugāmies no pozitīvās puses, tad šai vecajai un joprojām mutējošajai boļševistiskajai valstij ir jāmainās. Pats Porošenko, panākot bezvīzu režīmu, veica ukraiņu iedzīvotāju masai pēdējo injekciju izpratnei par to, kas ir Eiropa. Šobrīd septiņi miljoni ukraiņu tur strādā, un šo trīs bezvīzu režīma gadu laikā Eiropas Savienību ir apmeklējuši 20 miljoni cilvēku. Pie tam no paša pieredzes es zinu, ka rajona mēroga pilsētās ar 10 līdz 30 tūkstošiem iedzīvotāju praktiski visi jaunieši ir ceļojuši vismaz uz nedēļu tālu tālu uz rietumiem. Tur viņi ir redzējuši, ka viss darbojas citādi. Un viņi redz savus vecākus, kuri jau veselu paaudzi – 30 gadus – ir nodzīvojuši, un viņu dzīvē nekas īpaši nav mainījies. No vienas puses, bažījoties pašreizējā situācijā par valsts pastāvēšanu, es tomēr saku, ka Ukrainā ir ļoti spēcīgs impulss virzīties nevis uz Maskavu, nevis uz anarhiju, bet gan meklēt ceļus, kā šo Ukrainas PSR nolemtību pārveidot par kaut ko citu, ko katrs gan iedomājas pa savam. Par savu Ukrainas sapni. Pats svarīgākais, kas pašreiz notiek, ka cilvēki, pat kara apstākļos, ir gatavi tā riskēt.