Nacionālisms

Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem.

Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņas desmitgades starp 1848. gada Tautu pavasari un Pirmā pasaules kara izskaņu bija nacionālisma zelta laikmets, kas noslēdzās ar tautu pašnoteikšanās principa triumfu starptautiskajā politikā. Šai laikā Eiropa piedzīvoja Vācijas un Itālijas apvienošanos, Balkānu nāciju atbrīvošanos no Osmaņu impērijas virskundzības, visbeidzot – Polijas valstiskuma atjaunošanu un veselas jaunu valstu plejādes parādīšanos Eiropas austrumdaļā, sabrūkot Hābsburgu un Romanovu impērijām. Šajā procesā nacionāla valsts kļuva par valstiskuma standartformu mūsu pasaules daļā un ir tāda joprojām. Arī latviešu nācija visnotaļ iekļāvās šajā procesā, no piesardzīga kultūras nacionālisma 19. gs. vidū strauji nobriestot līdz pilnvērtīgam valstsgribas īstenojumam 1918. gadā.

Tomēr 20. gadsimts lika apzināties arī nacionālisma ēnas puses. Jauno nacionālo valstu tapšanas procesā nereti bija grūti vilkt robežas etniski jauktos apgabalos un nodrošināt minoritāšu tiesības – radās jaunu konfliktu aizmetņi. Ekstrēms nacionālisms savu izpausmi piedzīvoja vairākos pagājušā gadsimta vidus totalitārajos režīmos, sevišķi – vācu nacismā. Ievērojot šo bēdīgo pieredzi, pēckara pasaulē tikušas konsekventi veidotas valstu nacionālās intereses līdzsvarojošas starptautiskas struktūras un nolīgumi, kuru spilgts piemērs ir Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas austrumiem Otrais pasaules karš nesa padomju totalitārisma desmitgades, kad nacionālisms šajā ģeopolitiskajā telpā ieguva neizbēgami negatīvo apzīmējumu „buržuāziskais”, tātad – tika traktēts kā konsekventi skaužama pagātnes palieka. Totalitārisma sabrukums nesa postpadomju telpai jaunu pozitīva nacionālisma vilni, kas izpaudās kā Vācijas atkalapvienošanās, Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, bijušo padomju republiku pārtapšana suverēnās valstīs. Tajā pašā laikā bijušajā Dienvidslāvijā un arī šur tur bijušās PSRS teritorijā totalitārisma sistēmas iesaldētās nāciju nesaskaņas pārauga asiņainos konfliktos.

Mūsdienās nacionālisms joprojām ir viena no ietekmīgākajām idejiskajām ievirzēm, kas lielā mērā nosaka Eiropas un pasaules politisko domāšanu. Šodienas  globalizētā ekonomika un informācijas telpa gan rada arvien vairāk problēmu, kuru risinājums iespējams tikai pārnacionālā līmenī.

Krievijas protesti

Līdz šim Krievijā bija spēkā pensijas vecuma slieksnis, kas ticis noteikts tālajā 1936. gadā, Staļina pārvaldītajā Padomju Savienībā. Reforma, par kuru nesen nobalsoja kaimiņvalsts parlaments, paredz pensijas vecuma paaugstināšanu vīriešiem par pieciem gadiem, savukārt sievietēm par veseliem astoņiem, nosakot, attiecīgi, pensionēšanos 65 un 63 gadu vecumā. Uz vispārējā pēdējos gados piedzīvotā iedzīvotāju ienākumu līmeņa fona šāds straujš lēciens ir Krievijas varai visai riskants. Līdzšinējā sabiedrības reakcija ir prezidenta Putina reitingu lejupslīde līdz zemākajam līmenim kopš 2011. gada – 38%. Protesta mītiņu lozungos lasāmas prasības par valdības atkāpšanos un sarkastiski aicinājumi: „Palīdzi valstij – nomirsti pirms pensijas!”

Ar Staņislavu Radkeviču, politikas zinātņu doktoru, kompānijas „PR 3000” ģenerāldirektoru sarunājas Eduards Liniņš:

- Vai, jūsuprāt, šīs pensiju reformas pamatā ir objektīvi priekšnoteikumi – kā dzīves ilguma rādītāju pieaugums? Attiecīgi – vai pašreizējos protestus nosaka tas, ka pats politiskais risinājums ir neadekvāts, vai tā ir vairāk varas nespēja šo risinājumu adekvāti komunicēt?

S. Radkevičs: Ja turpināt iet to ceļu, kuru mēs ejam tagad, tas ir – turpināt būvēt tādu kroplu resursus iegūstošu un eksportējošu kapitālismu, tā vietā, lai attīstītu mazo un vidējo biznesu, turpināt ierobežot pilsoņu tiesības, ierobežot demokrātiju, tad ir visnotaļ loģiski vēl arī mēģināt ielīst kabatā tiem, kuri nespēj aizstāvēties, un izvilkt no turienes vēl kādus miljardus rubļu budžeta uzturēšanai, karadarbībai ar ne sevišķi saprotamiem mērķiem, u.t.t. Ja, savukārt, modelis tiktu mainīts, tad šeit, protams, nav nekādas loģikas. Šai naftu, gāzi, zeltu, dimantus iegūstošajai valstij pilnīgi pietiktu resursu, lai pensijas vecumu nepaaugstinātu, pat ievērojot to, ka uz mūsdienu sabiedrībā notiekošo demogrāfisko procesu fona šāds pensijas vecuma paaugstinājums pat šķistu visai loģisks.

- Ja runājam par pašreizējiem protestiem, vai tie savā apjomā un kvalitātē atšķiras no tiem, kas notikuši Krievijā agrāk?

S. Radkevičs: Man nav precīzu skaitļu, taču es pieļauju, ka gala rezultātā mēs iegūsim intensīvākus protestus nekā tie, kas notika 2011. gadā pēc neveiksmīgi īstenotās Medvedeva un Putina rokādes. Tad nokritās „Vienotās Krievijas” reitings, tas atspoguļojās Valsts Domes vēlēšanu rezultātos, tika mēģināts īstenot netīras vēlēšanas, sekoja „balto lentīšu” kustības demonstrācijas. Kopš tā laika, es teiktu, nav bijis tik plašu un, es teiktu, saskaņotu protestu, kādi ir vērojami tagad, pret mēģinājumiem paaugstināt pensijas vecumu. Es vēl nezinu, kādu saasinājumu šīs akcijas sasniegs. Šobrīd Krievijā notiek priekšvēlēšanu process pirms 9. septembrī gaidāmajām daudzu reģionu vadītāju vēlēšanām, un pilnīgi visi opozīcijas spēki noteikti izspēlēs šo pensijas vecuma paaugstināšanas tēmu, izmantos to savās priekšvēlēšanu kampaņās.

- Kādi ir iespējamie pastāvošās varas uzvedības modeļi, ja pieņemam, ka protesti varētu kļūt vēl intensīvāki un sākt radīt konkrātas problēmas?

S. Radkevičs: Vara jau šobrīd nepārprotami šauj drusku pār strīpu. Par to liecina Putina paziņojums, ka viņam pensiju reforma nepatīkot. Vara mēģina īstenot intensīvu un, es teiktu, pietiekami kvalitatīvu PR kampaņu, kas vērsta uz protesta noskaņojumu mazināšanu. Tiek izmantoti tādi jaudīgi propagandas instrumenti kā, teiksim, pasta serveris mail.ru, izplatot mērķētas reklāmas, kas gluži acīmredzami vērstas uz protestu kvēles slāpēšanu. Vai šis sarežģītais process ietekmēs pašu lēmumu pieņemšanu pensiju reformas sakarā – redzēsim. Es domāju, ka līdz 9. septembra vēlēšanām pilnīgi noteikti nekādu nopietnu izmaiņu nebūs. Ja kas notiks, tad tas būs, visdrīzāk, septembra beigās, oktobra sākumā.

- Kā jūs vērtējat iespēju, ka popularitātes kritumu Krievijas iekšienē prezidents Putins varētu mēģināt kompensēt ar kādām ārpolitikas akcijām, līdz ar to no Krievijas var sagaidīt kādus nepatīkamus pārsteigumus?

S. Radkevičs: Skatoties uz analogiem, tas ir neapšaubāmi ticami. Apstiprinājums, starp citu, bija jau nākamajā dienā pēc tam, kad „Vienotā Krievija” burtiski izstiepa likumprojektu pirmajā lasījumā cauri valsts Domei. Sekoja visnotaļ organizēta un koordinēta un, es teiktu, asa PR kampaņa, vērsta pret kādām „jaunām NATO bāzēm, kuras tikšot veidotas apkārt Krievijai", no kurām gan pagaidām nav ne miņas, un dabā tādas nav vērojamas. Vēl Putinam, protams, ir rezerves svira – tas ir Donbass. Esošajos apstākļos tur jebkurā brīdī var saasināt situāciju un izmantot to ļaužu uzmanības novēršanai no valsts iekšienē notiekošā. Un galu galā ir jau arī vēl Sīrija. Nav grūti izdomāt ko tādu, kas varētu kalpot kā tehnisks iemesls teleskatītāju masas uzmanības pārslēgšanai uz to, kas notiek ārpus valsts.

Venecuēla

Nesen pasaules medijus aplidojusī ziņa par atentāta mēģinājumu pret Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro, domājams, nevienu īpaši nepārsteidza. Venecuēla jau kopš 2010. gada atrodas ekonomiskā krīzē, kuras negatīvie rādītāji pārspēj Savienoto Valstu Lielo depresiju pagājušā gadsimta pirmajā pusē un situāciju 90. gadu Krievijā. Hiperinflācija un ekonomikas apjomu straujš sarukums tiktāl pazeminājis sabiedrības dzīves līmeni, ka tiek lēsts – 75% no iedzīvotājiem nepietiekama raciona dēļ piedzīvojuši neveselīgu svara samazinājumu. Krīzes iemesls ir radikāli populistiskā politika, kuru nu jau teju 20 gadus īsteno režīms, kura radītājs ir prezidenta Maduro priekštecis, 2013. gadā mirušais pulkvežleitnants Ugo Čavess. Šī politika bija sekmīga tikām, kamēr pasaules tirgus konjunktūra ļāva novirzīt sociāliem mērķiem no Venecuēlas naftas pārdošanas iegūtos resursus. Naftas cenām pasaulē krītoties, „Čavesa sociālisms” atklāja savu ekonomiski neadekvāto dabu, taču varas virsotnē nonākušie sociālistiski orientētā militārista sekotāji nebūt negrasās to pamest ar labu.

Studijā politologs Ivars Ījabs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis.