Studijā notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Rinalds Gulbis un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns.

Ziemeļmaķedonija – valsts profils

Šodienas Ziemeļmaķedonijas Republika pirmo reizi kā suverēns starptautisko tiesību subjekts radās pēc neatkarības referenduma 1991. gada 8. septembrī, tādējādi atdaloties no brūkošās Dienvidslāvijas federācijas. Maķedoniešu neatkarības kustības vēsture gan iesniedzas vēl 19. gs., kad pagrīdes organizācijas uzsāka cīņu pret toreizējo Osmaņu impērijas varu. Etniski maķedonieši ir tuvi bulgāriem, taču Balkānu karu rezultātā, kaimiņvalstīm nevēloties pieļaut pārāk lielas un spēcīgas Bulgārijas izveidi, Maķedonija 1913. gadā nonāca Serbijas sastāvā. Līdz pat Otrajam pasaules karam Belgrada īstenoja visai brutālu Maķedonijas serbiskošanas politiku, sastopot aktīvu maķedoniešu pretestību. Cita starpā, 1934. gadā maķedoniešu pretestības kustības kaujinieks Vlado Černozemskis atentātā nogalināja toreizējo Dienvidslāvijas karali Aleksandru I.

Piespiedu serbiskošanas politika beidzās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Maķedonija ieguva savienotās republikas statusu Dienvidslāvijas Sociālistiskajā federatīvajā republikā. Savukārt 1991. gadā Maķedonijas atdalīšanās no Dienvidslāvijas notika mierīgi, ciktāl serbu iedzīvotāju īpatsvars Maķedonijā ir samērā niecīgs. Toties nopietnas problēmas tagadējai Ziemeļmaķedonijai pagātnē sagādājusi albāņu minoritāte, kas Kosovas kara izraisītās bēgļu kustības rezultātā pieauga līdz 25%. 2001. gadā uzliesmoja bruņots konflikts starp albāņu kaujiniekiem un Maķedonijas drošības spēkiem, kuru pārtrauca NATO miera uzturētāju iejaukšanās. Maķedonijas valdība bija spiesta nozīmīgi paplašināt albāņu minoritātes politiskās un kultūras autonomijas tiesības. Tāpat kopš neatkarības iegūšanas ilga diplomātiskā pretstāve ar Grieķiju Maķedonijas nosaukuma dēļ. Problēma tika atrisināta tikai pagājušā gada nogalē, abu valstu parlamentiem ratificējot panākto vienošanos par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma ieviešanu. Līdz ar to Grieķija pārstāja bloķēt Ziemeļmaķedonijas centienus iestāties Eiropas Savienībā un NATO, un iestāšanās process NATO oficiāli tika uzsākts šī gada februārī.

Ukraina vēlēšanu priekšvakarā

Jau tad, kad Ukrainas jaunievēlētais prezidents Volodimirs Zeļenskis 20. maijā, stādamies augstajā amatā, pasludināja Augstākās Radas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas 21. jūlijā, bija skaidrs, ka šīs rīcības galvenais motīvs ir – uz prezidenta vēlēšanu kampaņā paceltā popularitātes viļņa iegūt noteicošās pozīcijas arī parlamentā. Pagaidām šis plāns šķiet sekmīgi īstenojamies, un Zeļenska vadītā partija „Tautas kalps” reitingos ir pārliecinoša līdere, vairāk nekā divkārt apsteidzot tuvākos konkurentus. Pēc jaunākajiem aptauju datiem spriežot, piecu procentu barjeru iekļūšanai Augstākajā Radā varētu pārvarēt vēl trīs vai četri politiskie spēki. Starp tiem ir – reitingu rādītāju secībā – nepārprotami prokremliskā partija „Opozīcijas platforma – par dzīvi”, bijušā prezidenta Petro Porošenko partija „Eiropas solidaritāte” un kādreizējās premjerministres Jūlijas Timošanko vadītā partija „Tēvzeme”. Tuvu kritiskajai procentu robežai ir arī partija „Balss”, kuru maijā nodibināja politiķis un rokmūziķis Svjatoslavs Vakarčuks. Tās pašas socioloģiskās aptaujas liecina, ka vēlētāju gaidas Volodimira Zeļenska sakarā pamatā saistītas ar komunālo tarifu pazemināšanu, skaļāko korupcijas lietu izmeklēšanu, kā arī sarunu procesa aktivizēšanu ar Maskavu karadarbības pārtraukšanai Ukrainas austrumos. Pēdējā jautājuma sakarā Zeļenskis nesen vērsās ar publiski videovēstījumu pie Krievijas prezidenta Putina, aicinot uz sarunām Minskā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas un Vācijas līderu piedalīšanos. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka priekšlikums tiekot apsvērts.

Grieķijas vēlēšanu rezultāti

Svētdien notikušajās Grieķijas parlamenta vēlēšanās gandrīz 40% balsu ieguva liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija” ar tās līderi Kirjaku Micotaki priekšgalā. Tas, saskaņā ar Grieķijas vēlēšanu sistēmu, nodrošināja šim spēkam 158 no 300 parlamenta deputātu vietām, ļaujot izveidot vienpartijas vairākuma valdību. Galvenais „Jaunās demokrātijas” konkurents un līdz šim valdošā partija „Siriza” ieguvusi 86 vietas; vēl parlamentā iekļuvusi arī centriski kreisā „Kustība pārmaiņām”, izteikti labējā partija „Grieķijas risinājums”, kreisā „Eiropas reālistiskās nepakļaušanās fronte” un Grieķijas Kompartija. Totālu fiasko un palikšanu ārpus parlamenta piedzīvojusi par neofašistisko uzskatītā „Zelta rītausma” – populistisks un antimigrācijas tēmu ekspluatējošs spēks. Starp 8. jūlijā apstiprinātā Micotaka kabineta ministriem un ministru vietniekiem ir ne vien „Jaunās demokrātijas” biedri, bet arī vairāki neatkarīgie locekļi – tehnokrāti un pat kādreizējie sociālistu politiķi. Ar sevišķām cerībām uz šo valdību raugās biznesa aprindas, cerot uz ekonomisko izaugsmi veicinošām reformām un konstruktīvāku dialogu ar Eiropas Savienības institūcijām. Tomēr arī Micotaka valdībai joprojām nāksies manevrēt starp taupības politikas prasībām no Eiropas institūciju puses un sabiedrības gaidām pēc sociālās situācijas uzlabojumiem.