Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors.

Somijas valsts stūrētāju maiņa

Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks.

Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija.

Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”.

No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi.

Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša

„Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska.

Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”.

Tomēr, atstūmušas  GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis.

Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, tai uz pēdām seko „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Bet kopumā spēku samērs ir tāds, ka jaunas ilglaicīgākas valdības izveide jau atkal šķiet maz ticama. Aģentūras Reuters [roiterz] apskatnieks Stojans Nenovs vēlēšanām veltītajā publikācijā izsakās, ka abi lielākie sāncenši varētu piekrist vēl vienai tehnokrātu valdībai, kas varētu virzīt apstiprināšanai valsts budžetu un vienoties ar Eiropas Savienības institūcijām par pandēmijas krīzes kompensāciju piešķiršanu.

Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti

1991. gada februārī par toreizējās Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā esošās Melnkalnes Sociālistiskās republikas premjerministru kļuva tobrīd 29 gadus vecais Milo Džukanovičs, Melnkalnes Komunistu savienības biedrs un partijas nomenklatūras pārstāvis otrajā paaudzē. Kopš tā brīža un līdz pat pagājušajai svētdienai viņš atradās šīs Balkānu valsts varas virsotnē. Vispirms Džukanovičš nepilnus septiņus gadus bija premjerministrs, tad nepilnus piecus gadus prezidents, tad četrpadsmit gadus, ar nelieliem pārtraukumiem, atkal premjerministrs, bet kopš 2018. gada maija – atkal prezidents. Pa šo laiku sabruka kādreizējā Dienvidslāvija, bet Melnkalne kopā ar Serbiju izveidoja vispirms Dienvidslāvijas Savienoto republiku, pēc tam konfederatīvo Serbijas un Melnkalnes valstu savienību, līdz, visbeidzot, 2006. gadā melnkalnieši referendumā nobalsoja par atdalīšanos no šī kādreizējās federācijas relikta.

Kā zināms, reģionu satricināja asiņaini konflikti, kuri daļēji skāra arī Melnkalni. Pēc sakaru saraušanas ar Serbiju Melnkalne sāka tuvināties Eiropas Savienībai un NATO, pievienodamās Ziemeļatlantijas aliansei 2017. gadā. Džukanoviča vadītā partija pa to laiku pārtapa no Melnkalnes Komunistu savienības par Melnkalnes Demokrātisko sociālistu partiju. Tās ideoloģiskajā platformā laika gaitā komunismu nomainīja sociāldemokrātisms, tad kreisais nacionālisms, tad neoliberālisms, proeiropeiskums un eiroatlantisms ar populisma piedevu. Podgoricas varas gaiteņus pamazām pameta līdera kādreizējie līdzgaitnieki, taču viņš pats šais metamorfozēs palika nemainīgi valdošs. Milo Džukanoviča brālis Aleksandars nodibināja pirmo Melnkalnes privātbanku un aktīvi iesaistījās privatizācijas procesā, savukārt viņa māsa Ana Koraļeviča bija ietekmīga persona tiesu varas sfērā. Jo tuvāk šodienai, jo pamanāmāki kļuva signāli, ka ar Melnkalnes politisko varu viss nav kārtībā. Ilggadējo valsts līderi vainoja valsts nozagšanā un kleptokrātiskas sistēmas veidošanā, autoritārās vadības metodēs.

2020. gadā organizācija „Freedom House”savā demokrātijas reitingā mainīja Melnkalnes klasifikāciju no demokrātijas uz hibrīdrežīmu. Kopš 2019. gada valstī vairakkārt uzliesmojuši protesti, bet 2020. gada augustā Demokrātisko sociālistu partija pirmoreiz kopš savas tapšanas 1991. gadā zaudēja vēlēšanās opozīcijai. Milo Džukanoviča piekāpšanās trīsdesmit sešus gadus vecajam ekonomistam ar Oksfordas diplomu Jakovam Milatovičam prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā šķiet loģisks šī procesa noslēgums.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.