Notikumus pasaulē komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga un LU asoc.prof. Daunis Auers.

Boltona bīstamie memuāri

Jurists un diplomāts Džons Boltons kļuva par prezidenta Trampa padomnieku nacionālās drošības jautājumos 2018. gada aprīlī, nomainot šajā amatā Trampa atlaisto ģenerāli Herbertu Makmāsteru. Savukārt pats Boltons atstāja amatu 2019. gada septembrī, pie kam prezidents savā tviterkontā izteicās, ka esot paziņojis padomniekam, ka „viņa pakalpojumi vairs nav nepieciešami”, savukārt Boltons apgalvoja, ka iesniedzis atlūgumu pats. Bijušo padomnieku bija paredzēts uzklausīt Trampa impīčmenta procesā, taču ierasties uz izvaicāšanu Kongresa apakšpalātā viņš atteicās, savukārt viņa izsaukšanu uz Senātu bloķēja republikāņu deputāti. Viss iepriekšminētais radīja īpašu interesi par Džona Boltona grāmatu „Telpa, kurā tas notika”, kas veltīta Baltajā namā pavadītajam laikam, un ažiotāžu vēl vairāk uzkurināja prezidenta administrācijas nesekmīgais mēģinājums tiesas ceļā nepieļaut grāmatas klajā laišanu. Tagad, kad darbs ieraudzījis dienasgaismu, prese un analītiķi kāri tver tajā rodamās atklāsmes par Donalda Trampa priekšstatiem, ieskatiem un zināšanām. Visumā jau darbs tikai nostiprina pašreizējā Savienoto Valstu vadītāja kā pavirša, uzskatos nestabila un galēji subjektīva indivīda tēlu, kurš gatavs pakļaut superlielvalsts ārpolitisko kursu savām privātajām interesēm un simpātijām. Autors no jauna apstiprina prezidenta īpašo patiku pret autoritāriem līderiem un vaļībām, kādas prezidents atļāvies individuālās sarunās, piemēram, ar Ķīnas līderi Sjī Dzjiņpinu, nodēvējot uiguru ieslodzīšanu internēto personu nometnēs par pareizu soli un apgalvojis, ka Savienoto Valstu Konstitūciju varētu arī pamainīt, lai ļautu Trampam ieņemt prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus. Runājot par Trampa attiecībām ar Krievijas prezidentu, intervijā telesabiedrībai ABC pagājušo svētdien Boltons sacīja: „Es domāju, Putins domā, ka viņš spēlē Trampu kā stabuli.” Teju šokējošas ir grāmatā atklātās detaļas par prezidenta izteikumiem 2018. gada NATO samita laikā, proti – Tramps esot bijis apņēmības pilns pārtraukt Savienoto Valstu darbību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā.

ES un Ķīna – sarežģītas, bet neizbēgami nepieciešamas attiecības

Eiropas Savienības un Ķīnas attiecību jautājumi uzmanības centrā nonākuši pēc videokonferences, kurā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tikās ar Ķīnas Tautas republikas prezidentu Sjī Diņpinu un valdības vadītāju Li Kecjanu. Kā pēc tikšanās preses pārstāvjiem norādīja Eiropas pārstāvji, Ķīnas līderiem nācies uzklausīt visai skarbus vārdus par viņu lielvalsts pēdējā laika darbību starptautiskajā arēnā, t.sk. pret Eiropu vērstajām aktivitātēm. Fon der Leiena informēja, ka Ķīnas pusei uzrādīti konkrēti „skaitļi un fakti” par kiberuzbrukumiem slimnīcu datorsistēmām un mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu koronavīrusa pandēmijas sakarā. Otrs attiecības pasliktinošais faktors ir Pekinas valdības pēdējā laika rīcība Honkongā, mēģinot uzspiest tai jaunu drošības likumu, kas būtiski palielinās Ķīnas iestāžu rīcības brīvību autonomijā. Šāds Pekinas solis ir pretrunā ar saistībām, kuras tā uzņēmās Honkongas tiesiskās un politiskās autonomijas ievērošanā, kad šī bijusī britu kolonija 1997. gadā tika inkorporēta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Visi šie motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pandēmijas situācija nozīmīgi izgaismojusi Ķīnas centienus dažādiem līdzekļiem palielināt savu ietekmi pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībai tuvos reģionos un pat pašas savienības iekšienē.   

Putins, parāde, pandēmija

Nesen radīts krievu valodas jaunvārds "pobedobesije" arvien biežāk pamanāms sociālajos tīklos un arī krievvalodīgajos medijos aiz mūsu austrumu kaimiņvalsts robežām. Latviski to varētu tulkot kā „uzvaras trakums” jeb „uzvaras apsēstība”, un tā pamatā ir tā milzu nozīme, kādu Putina režīms piešķīris Padomju Savienības uzvarai pār nacistisko Vāciju mūsdienu Krievijas nacionālās identitātes veidošanā. Šī uzvara tiek pozicionēta kā nācijas dižākais sasniegums visjaunāko laiku vēsturē, ignorējot staļiniskās politikas lomu kara izraisīšanā un līdzvainu grandiozajos Sarkanās armijas un padomju civiliedzīvotāju upuros, notušējot citu Padomju Savienības tautu un Rietumu sabiedroto nozīmi šīs uzvaras izcīnīšanā, attaisnojot padomju agresīvo ārpolitiku kā kara sākumposmā, tā noslēguma periodā. Ciktāl kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā šogad paiet 75. gadi, uzvaras parādei Maskavā bija jākļūst par šo urāpatriotisma motīvu apogeju, kurai nepārprotami ieplānota būtiska vieta arī prezidenta Putina izvērstajā kampaņā par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā, kas viņam ļautu ieņemt augstāko amatu valstī vēl divus termiņus. Taču koronavīrusa pandēmija lika mainīt plānus, atceļot pasākumus tradicionālajā datumā – 9. maijā. Kādu laiku cirkulēja informācija par parādes pārcelšanu uz Otrā pasaules kara beigu datumu 2. septembrī, taču tad tika paziņots, ka tā notiks 24. jūnijā – dienā, kad uzvaras parāde Maskavas Sarkanajā laukumā tika sarīkota 1945. gadā. Tā gan notika bez publikas klātbūtnes, taču, kā atzīmē novērotāji, tribīnē prezidents Putins stāvēja plecu pie pleca ar deviņdesmitgadīgajiem kara veterāniem, no kuriem tikai retajam esot bijusi sejas maska. Tāpat policija nav kavējusi ļaužu drūzmēšanos ielās, lai pavērotu un nofotografētu bruņutehniku, kas pārvietojās Sarkanā laukuma virzienā. Pie tam Maskavā šobrīd atcelti praktiski visi aktivitāšu aizliegumi, saglabājot vien sejas aizsegu valkāšanas un sociālās distancēšanās prasību. Tikām inficēšanās rādītāji Krievijā un arī tās galvaspilsētā, kaut noplakuši, salīdzinot ar situāciju dažas nedēļas iepriekš, joprojām saglabājas visai augsti. Savukārt no Dagestānas autonomās republikas Krievijas dienvidos pirms dažām dienām pienākušas ziņas par spēju pandēmijas uzliesmojumu. Uz šī fona visai problemātiska izskatās šodien iesākusies nedēļu ilgā nobalsošana par minētajiem konstitūcijas grozījumiem. Raidsabiedrība BBC citē infektoloģi Viktoriju Adoņjevu no Orlas pilsētas, kas atrodas 325 km uz dienvidaustrumiem no Maskavas, sakām intervijā vietējai avīzei: „Kas grib balsot, lai balso. Bet brīvu gultu slimnīcās mums vairs nav.”

Sagatavoja Eduards Liniņš.