Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU asociētais profesors Daunis Auers.

Krievija atceļ brīvdienu režīmu

Koronavīrusa pandēmija Krieviju sasniedza marta sākumā. Līdz marta vidum dienā reģistrēto inficēšanās gadījumu skaits bija mazāks par desmit, kopš 16. marta tie jau bija vairāki desmiti gadījumu dienā, bet 25. martā šis rādītājs pirmoreiz pārsniedza simtu un turpināja augt, marta beigās sasniedzot 500 jaunu gadījumu dienā. Kopš 30. marta ar prezidenta Putina rīkojumu valstī tika ieviests t.s. nestrādājamo dienu režīms, pārtraucot darbu uzņēmumos un iestādēs, kuras nestrādā brīvdienās, taču saglabājot algu to darbiniekiem. Stingrāku ierobežojumu ieviešana tika atstāta reģionu vadītāju ziņā. Šādā situācijā Krievija pavadīja sešas nedēļas, epidēmijai tikām vēršoties plašumā. 7. aprīlī jaunu inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti, 15. aprīlī – trīs tūkstošus, 3. maijā – 10 tūkstošus, un kopš šī laika nav bijis mazāks par 10 tūkstošiem dienā. Šobrīd Krievija ar 242 tūkstošiem inficēšanās gadījumu ir otra pandēmijas smagāk skartā valsts pēc ASV, tiesa, nāves gadījumu skaits, ja var ticēt oficiālajai statistikai, ir proporcionāli neliels, nesasniedzot 1% no inficēto skaita. Salīdzinājumam Savienotajās Valstīs šis rādītājs ir gandrīz 6%, Spānijā – nepilni 12%, Apvienotajā Karalistē – vairāk nekā 14%, vidēji pasaulē – apmēram 6,85%.

11. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar uzrunu valsts iedzīvotājiem, kurā izsludināja nestrādājamo dienu režīma pārtraukšanu ar 12. maiju. Šis režīms, kā norādīja prezidents, ļāvis veselības aizsardzības sistēmai pienācīgi sagatavoties, un tagad vēlamais rezultāts esot sasniegts. Tomēr Krievijas reģionu vadītājiem joprojām paliek pilnvaras saglabāt noteiktos ierobežojumus vai ieviest jaunus. Atsevišķi opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši šo prezidenta soli kā atbildības novelšanu no centrālās varas uz reģionu vadītāju pleciem. Tāpat paziņojumā tika deklarēti vairāki atbalsta pasākumi medicīnas sfērā strādājošajiem, ģimenēm ar bērniem un īpaša kredītprogramma uzņēmumiem, kas orientēta uz darba vietu saglabāšanu.

Eiropas Savienība pandēmijas ēnā

Runas par Eiropas Savienības sagaidāmo bēdīgo likteni nav nekāds jaunums nu jau vismaz desmitgadi, un pēdējos gados tās vēl intensīvākas padarījis Breksits, kā arī pastāvīgā rīvēšanās starp Briseli un vairākām dalībvalstīm gan par finanšu disciplīnas, gan demokrātijas un tiesiskuma kvalitātes jautājumiem. Pandēmijas krīze ieviesusi šai tēmā jaunus akcentus. Eiropas centrālo institūciju acīmredzamā nespēja mobilizēt savienību vienotai rīcībai, nacionālo valdību sākotnējie soļi, kad, sākoties infekcijas straujai izplatībai, tās gādāja teju tikai un vienīgi par savām vajadzībām, aizmirstot vīrusa jau vairāk skartās dalībvalstis – tas viss licis no jauna atskanēt skaļiem apgalvojumiem par Eiropas Savienības beigu sākumu. Krievijas un Ķīnas plaši izreklamētie palīdzības žesti Itālijai ir iespaidojuši šīs valsts sabiedrisko domu par labu šiem „labdariem” un, attiecīgi, par sliktu vienotās Eiropas solidaritātes izjūtai. Notikumu gaita Ungārijā, ar pandēmijas apkarošanas lozungu koncentrējot bezprecedenta varas apjomu premjerministra Orbana rokās, iezīmē nākamo loku pretstāvē starp Briseli un Budapeštu eiropeisko demokrātijas un tiesiskuma standartu jautājumā. Ļoti nelāgi uz šī fona izskatās arī Vācijas Konstitucionālās tiesas 5. maija lēmums, ar kuru tā pasludinājusi par Vācijas Pamatlikumam neatbilstošu valdības un likumdevēju rīcību, nepietiekami kontrolējot Eiropas Centrālās bankas darbību, ekonomikas stimulēšanas nolūkā iepērkot publiskā sektora obligācijas. Pie tam Vācijas tiesa spriedusi, ka tai nav saistošs Eiropas Tiesas 2018. gada spriedums šai jautājumā, jo, tiesnešuprāt, Eiropas Tiesa, kuras kompetencē ietilpst Eiropas Savienības institūciju darbības vērtēšana, nav pareizi piemērojusi savienības likumdošanā paredzēto pilnvaru proporcionalitātes principu. Respektīvi, Eiropas Centrālās bankas darbība un to pamatojošais Eiropas Tiesas spriedums nepieļaujami pārkāpj Vācijas finansiālo suverenitāti. Tiesa devusi Eiropas Centrālajai bankai trīs mēnešu termiņu savas rīcības pamatošanai, pretējā gadījumā tiesa lems par aizliegumu Vācijas Federālajai bankai turpmāk piedalīties obligāciju iepirkuma programmā, kas nopietni apdraudētu tās tālāko darbību. Daudzi eksperti jau nodēvējuši Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu par neadekvātu un tiesas kompetencei neatbilstošu, un daudzi to uzlūko kā ārkārtīgi bīstamu, ciktāl ar to šī tiesa uzņemas regulēt Vācijas darbību Eiropas Savienības un eirozonas vienotajā finanšu un ekonomikas sistēmā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.