Notikumus pasaulē komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Merkele un Makrons deklarē atbalstu „koronaobligācijām”

Eiropas Savienības vienotās obligācijas pandēmijas izraisītās ekonomiskās lejupslīdes pārvarēšanai, kuru iespējamība jau kādu laiku apspriesta medijos un arī finansistu un politiķus aprindās, šķiet iegūstam konkrētākas aprises. 18. maijā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons kopīgā tiešsaistes preses konferencē deklarēja savu atbalstu šādu obligāciju emisijai 500 miljardu eiro vērtībā. Emisijas rezultātā iegūtās summas izlietojums būtu Eiropas Komisijas ziņā, un tā tiktu izdalīta lielā mērā kā neatmaksājama dotācija krīzes vairāk skartajām nozarēm un reģioniem. Tāpat deklarētais plāns īpaši akcentē Eiropas Savienības „veselības aizsardzības suverenitātes” mērķi – ieguldījumus izpētē un medicīniskā aprīkojuma ražošanā. Berlīnes un Parīzes, divu nozīmīgāko Eiropas Savienības budžeta donoru, atbalsts finanšu instrumentam, kas jau mīlīgi nodēvēts par „koronaobligācijām”, ir ļoti svarīgs, tomēr tam nepieciešama visu 27 dalībvalstu valdību piekrišana. Merkeles un Makrona paziņojumu jau uzteikuši Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte un Spānijas premjerministrs Pedro Sančess, jo tieši viņu valstīm varētu tikt liela daļa no šādi akumulētajiem līdzekļiem. Tāpat to apsveikusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Daudz atturīgāka reakcija vērojama no tradicionāli „sīkstulīgajiem” Eiropas ziemeļiem. Dānija, Zviedrija, Nīderlande un Austrija pagaidām nav piekritušas plānam šādi dotēt finansiāli nestabilo Vidusjūras reģionu, un, kā paudis Austrijas kanclers Sebastians Kurcs, varētu piekrist krīzes vairāk skartajiem reģioniem piešķirt aizdevumus, bet ne dotācijas. Skaidru nostāju pagaidām nav paudusi arī neviena no t.s. jaunajām dalībvalstīm, kurām, protams, būs svarīgi, lai savienības rūpju lokā nenonāktu tikai dienvidvalstis, bet sava tiesa tiktu arī austrumu zonai, kuru gan mazāk skārusi pandēmija, taču pietiekami jūtami – ar ierobežojumiem saistītā ekonomikas stagnācija. Savukārt Eiroparlaments savā pirmajā klātienes sesijā kopš marta sākuma piektdien pieņēma rezolūciju, pieprasot divu triljonu apjoma ekonomikas atlabšanas plāna iekļaušanu savienības daudzgadu budžetā, kuram būtu jāstājas spēkā ar nākamā gada sākumu. Rezolūcija uzsver, ka „atlabšanas stratēģijas centrā jābūt Eiropas pilsoņiem”. Tā sakrīt ar Makrona/Merkeles plānu atbalstā obligāciju emisijai un lielākās līdzekļu daļas piešķiršanai dotāciju veidā. Tāpat rezolūcijā norādīts, ka plāna līdzekļiem jāpapildina daudzgadu budžets, nevis jāsamazina citu tā prioritāšu īstenošana, ka līdzekļu piešķīrumiem jāseko agrāk deklarētajiem attīstības virzieniem – „zaļajam kursam” un digitālās kapacitātes kāpināšanai, savukārt Eiropas Komisiju parlaments mudinājis atturēties no „apšaubāmām palielināšanas formulām ambiciozu skaitļu reklamēšanai” un „finanšu iluzionisma”.

Izraēla – nacionālās vienības valdība un „Trampa miera plāns”

Svētdien zvērestu Izraēlas parlamentā Knesetā deva jaunā nacionālās vienības valdība, kuru veido divi līdz šim galvenie pretspēlētāji valsts politiskajā spektrā: ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu centriski labējā partija "Likud" un Benija Ganca vadītā centriski liberālā alianse "Kahol Lavan". Koalīcijā ietilpst arī vairākas mazākas partijas, sākot no galēji labējām, ortodoksālos ebrejus pārstāvošām partijām, beidzot ar sociāldemokrātisko Darba partiju. Valdības nolīgums paredz, ka pusi no domājamā valdības darbības perioda, proti – līdz nākamā gada oktobrim, to vadīs Netanjahu, savukārt pēc tam viņu nomainīs Gancs, kurš šobrīd ieņem vicepremjera un aizsardzības ministra posteņus. Līdz ar to šķiet noslēgusies gadu ilgusī politiskā krīze, kuras laikā Izraēla piedzīvoja trīs Kneseta vēlēšanas. Pirmdien, apsveicot jauno Izraēlas kabinetu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās Žozefs Borels savā paziņojumā norādījis, ka uzlūko „ar dziļām bažām pasākumus, kurus paredzēts iesniegt apstiprināšanai Izraēlas valdībai, par daļas okupēto Palestīnas teritoriju aneksiju, kā to deklarējis premjerministrs, prezentējot savu valdību Knesetā 17. maijā, un kā tas paredzēts agrāk parakstītajā koalīcijas nolīgumā. Mēs noteikti mudinām Izraēlu atturēties no jebkādiem vienpusējiem lēmumiem, kas novestu pie jebkuras okupētās Palestīnas teritorijas aneksijas un kā tāda būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām." Tā ir atsauce uz valdības nolīgumā ietverto punktu, ka, sākot ar 1. jūliju, premjerministram Netanjahu ir tiesības ierosināt kabineta izskatīšanai jautājumus par, kā tas tiek formulēts, „Izraēlas suverenitātes paplašināšanu” okupētajās palestīniešu teritorijās. Zīmīgi, ka tas ir vienīgais jautājums valdības deklarētajā dienaskārtībā, kas nav saistīts ar koronavīrusa apkarošanu. Šī vienošanās detaļa saistāma ar t.s. „Trampa miera plānu” jeb, oficiālajā nosaukumā, „Miers labklājībai: vīzija palestīniešu un izraēliešu tautu dzīves uzlabošanai”, ar kuru Savienoto Valstu prezidents nāca klajā janvāra beigās. Plāna ietvaros paredzēta palestīniešu valsts izveide daļā Gazas sektora un Jordānas upes rietumkrasta, kas faktiski tomēr būtu ne vairāk kā Izraēlas protektorāts. Šī valstiskā veidojuma aizsardzības un ārpolitika paliktu pilnīgā Izraēlas kontrolē, un tā teritoriju teju pilnīgi iekļautu un daudzos sīkos anklāvos sadalītu Izraēlai pievienojamie apgabali. Arī šo ierobežoto valstiskumu Palestīna varētu saņemt tikai tai gadījumā, ja Izraēla atzītu par izpildītiem vairākus nosacījumus, piemērām, kustības Hamas vienību atbruņošanu Gazas sektorā. Benijs Gancs amatā stāšanās ceremonijā pirmdien paudis apņemšanos visos veidos veicināt „Trampa plāna” īstenošanos, gan vairoties minēt teritoriju aneksiju. Savukārt Jordānijas karalis Abdulla II intervijā vācu laikrakstam "Der Spiegel" piektdien izteicies, ka Izraēlas mēģinājumi mainīt pastāvošās robežas var novest pie plaša konflikta ar Jordāniju.

„Obamageita”

Pēdējās nedēļās jauni, vai, pareizāk, atjaunoti akcenti iezīmējušies prezidenta Donalda Trampa publiskajās izpausmēs. Apvienojošs nosaukums visiem šiem motīviem ir paša prezidenta dots – „Obamageita”. Atspēriena punkts šim vadmotīvam ir Savienoto Valstu Tieslietu departamenta lēmums kā nepamatotu izbeigt kriminālvajāšanu pret bijušo Trampa nacionālās drošības padomnieku Maiklu Flinnu, kurš tika apsūdzēts pēc tam, kad atklātībā parādījās informācija par to ka, Flinns melojis Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem par saviem kontaktiem ar Krievijas vēstnieku Sergeju Kisļaku. Pats Flinns tiesvedībās laikā vairākkārt bija atzinis, ka teicis nepatiesību, taču, kā norādījis Tieslietu departamenta vadītājs, ģenerālprokurors Viljams Barrs, šī melošana esot nebūtiska, ciktāl pats izmeklēšanas process neesot bijis pietiekami pamatots. Trampa pretinieki šo lēmumu jau nodēvējuši par politizētu un koruptīvu. Tikmēr prezidentam tas devis iemeslu plašam uzbrukumam savam priekšgājējam Barakam Obamam un pašreizējam sāncensim priekšvēlēšanu kampaņā Džo Baidenam. „Obamageita” esot sazvērestība pret viņu, Donaldu Trampu, kuru īstenojuši viņa pretinieki, kuriem par to būšot jāatbild. Uz laikraksta "Washigton Post" reportiera jautājumu, kādos konkrētos noziegumos būtu apsūdzams bijušais prezidents un esošais prezidenta kandidāts, Tramps atbildējis: „Jūs zināt, kas ir šis noziegums. Noziegums ir ļoti acīmredzams ikvienam. Jums vienkārši jāpalasa laikraksti, izņemot jūsējo.” Ģenerālprokurors Barrs gan noraidījis prezidenta pieņēmumu, ka izmeklēšana par Krievijas iespējamo ieteikmi 2016. gada prezidenta vēlēšanu procesā būtu Demokrātu partijas sazvērestības inspirēta un ka bijušajam prezidentam šai sakarā varētu izvirzīt kādas apsūdzības. Prezidentam Trampam nesimpatizējošie mediji visai vienbalsīgi raksturo „Obamageitu” kā kārtējo mēģinājumu novērst uzmanību no viņa apšaubāmās darbības pandēmijas uzliesmojuma laikā, vājās veselības aizsardzības pasākumu vadības un nepamatotajiem apgalvojumiem par vīrusa izplatību un ārstniecības līdzekļiem.