Pasaules reakcija pēc 23. maija incidenta ar Baltkrievijas nolaupīto "Ryanair" lidmašīnu. Saistībā ar mūsu kaimiņiem šī ir bijusi ļoti emocionāla un negaidītu pavērsienu nedēļa. Kas īsti ir noticis, kādas tam varētu būt sekas? Savukārt septembrī Vācijā gaidāmas vēlēšanas, kurās izvēlēsies Angelas Merkeles pēcteci, un sabiedrības aptaujas atklāj interesantus noskaņojuma tendences. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska un politologs Kārlis Daukšts.

Tirāns ālējas

„Kas notiek Lukašenko galvā?!” – šādu jautājumu pēdējās dienās sev varētu būt uzdevis teju ikviens, kam ir kaut mazākā interese par starptautisko politiku. Pašpasludinātā Baltkrievijas prezidenta rīcība, ar kaujas iznīcinātāja līdzdalību 23.maijā nosēdinot Minskas lidostā aviokompānijas “Ryanair” pasažieru lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu, tur arestējot divus no pasažieriem, šokēja starptautisko sabiedrību, pat ievērojot, ka Krievijas specdienestu nekaunīgās izdarības Eiropas Savienības valstīs jau kļuvušas par teju ierastu lietu.

Maz ko līdz arī Minskas apgalvojumi, ka tās rīcībā bijusi informācija par lidmašīnā it kā esošu spridzekli, – lai tos pieņemtu par patiesiem, jābūt lielai vēlmei noticēt ilggadējā Baltkrievijas diktatora un viņa režīma godīgumam. Katrā ziņā publiskotie saziņas fragmenti starp Minskas lidostas dispečeriem un “Ryanair” pilotiem šai ziņā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arestētie pasažieri ir 26 gadus vecais Baltkrievijas opozīcijas aktīvists Ramans Pratasevičs un viņa ceļabiedre, 23 gadus vecā Krievijas pilsone Sofija Sapega.

Pratasevičs aktīvi pretdarbojies Lukašenko režīmam kopš agras jaunības, pirmoreiz viņš Minskā ticis aizturēts par dalību protestos jau 2011. gadā. Līdz 2019. gadam viņš darbojies kā žurnālists dažādos Baltkrievijas nevalstiskajos medijos, t.sk. radio „Brīvība/Brīvā Eiropa”, taču 2019. gada beigās pametis valsti un lūdzis politisko patvērumu Polijā. Šeit viņš kopā ar vēl vienu baltkrievu žurnālistu Scepanu Pucilu vadīja tīmekļa informatīvo resursu NEXTA, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem informācijas avotiem 2020. gada Baltkrievijas protestu laikā. 2020. gada novembrī abiem NEXTA vadītājiem Baltkrievijā aizmuguriski tika izvirzītas apsūdzības masu nekārtību un rupju sabiedriskās kārtības pārkāpumu organizēšanā, un naida kurināšanā pret kādas sociālās grupas pārstāvjiem; viņi tika pasludināti par teroristiem.

Kas attiecas uz Sofiju Sapegu, Viļņā esošās Eiropas Humanitārās universitātes studenti, trūkst jebkādu ziņu par viņas līdzšinējo darbību politikā vai medijos. Kā intervijā radio „Brīvība/Brīvā Eiropa” krievu dienestam izteicās Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas padomnieks starptautiskās politikas jautājumos Franaks Vjačorka, Pratasevičs kļuvis par šīs nolaupīšanas upuri tikai tādēļ, ka viņam Lukašenko režīms varējis tikt klāt; viņa vietā varējis būt jebkurš cits pašreiz trimdā esošs baltkrievu aktīvists.

Režīma mērķi esot izdabūt no viņa informāciju par citiem kanāla NEXTA darbiniekiem un piekļuvi pašam kanālam, kā arī atriebties, jo ar savu darbību Pratasevičs kļuvis par Baltkrievijas vadoņa Lukašenko personisku ienaidnieku. Runājot par iespējamo blogera tālāko likteni, izskanējušas pat versijas par iespējamu nāvessodu.

Vācijas federālās vēlēšanas – vai gaidāms „patriarhu rudens”?

Aprīļa beigās Vācijas politiskajā ainavā iezīmējās spilgts akcents – jau otrreiz pēdējo pāris gadu laikā valdošās Kristīgi Demokrātiskās partijas reitingi aptaujās noslīdējuši zemāk nekā tās pēdējo gadu niknākajiem konkurentiem – Zaļajai partijai. Pašreizējā Bundestāga sastāvā zaļie ir pati mazākā frakcija, atpaliekot no visiem pārējiem – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem, labējiem radikāļiem no „Alternatīvas Vācijai”, liberālajiem brīvajiem demokrātiem un radikālākajiem sociālistiem no Kreisās partijas. Taču nu jau pāris gadus zaļie reitingos minuši uz papēžiem līderiem, un šobrīd ne viens vien medijs uzskata par teju nepārprotamu, ka nākamo Vācijas valdību bez viņiem izveidot nevarēs.

Zaļo panākumu pamats ir gan vispārējā ekoloģijas tematikas aktualizēšanās Eiropas politikā, gan zināma savas politiskās paradigmas korekcija, pievēršoties ne vien tradicionāli „zaļajiem” jautājumiem, bet arī sociālās nevienlīdzības mazināšanai, valsts aparāta efektivitātei un atbilstībai pilsoņu vajadzībām, sabiedrības iekļaujošajam raksturam un tolerancei. Zaļie sevi pozicionē kā nepārprotamus eiropeiskās integrācijas un vērtību aizstāvjus, un viņu pašreizējās līderes un kanclera amata kandidātes Annalenas Bērbokas publiskais veidols liek atcerēties jauno Angelu Merkeli, kad viņa pirms ceturtdaļgadsimta iznāca vācu politikas avanscēnā. Liekot viņai līdzās šībrīža varas partiju kandidātus augstākajam izpildvaras amatam, viņu personības patosā dominē drīzāk pagātnes pieredze, ne nākotnes vīzija. Tas sakāms gan par Kristīgi Demokrātiskās savienības vadītāju un pašreizējo Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes premjerministru Armīnu Lašetu, gan Sociāldemokrātiskās partijas kandidātu, pašreizējo vicekancleru un finanšu ministru Olafu Šolcu.

Lašetam, no vienas puses, ir liela pieredze, kas uzkrāta, pakāpeniski virzoties no zemākā municipālā līmeņa pārstāvniecības un lielākās federālās zemes vadītāja amatu. Taču paša partijā viņa pozīcijas varēja būt pārliecinošākas, ciktāl aprīļa nogalē, kad Lašets tika izvēlēts par kanclera kandidātu, popularitātē viņu apsteidza cits kandidāts – Kristīgi Demokrātiskās savienības satelītpartijas Bavārijas Kristīgi Sociālās savienības līderis un Bavārijas premjerministrs Markus Sēders. Kas attiecas uz Olafu Šolcu, viņu mēdz raksturot kā izteikti tehnokrātisku un sausu politiķi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.