Studijā notikumus komentē LTVze no žurnāliste Ina Strazdiņa un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks.

Protestu kustība Libānā

Praktiski visi novērotāji ir vienisprātis, ka jau otro mēnesi ilgstošās politiskās krīzes un protestu kustības saknes Libānā meklējamas valsts īpatnējajā politiskajā sistēmā. Proti, gan vietu skaits parlamentā, gan augstākie valsts un armijas vadības amati ir sadalīti atbilstoši reliģisko grupu pārstāvniecībai. Proti, valsts prezidentam, kurš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks, jābūt kristietim maronītam, premjerministram – musulmanim sunnītam, parlamenta priekšsēdētājam – musulmanim šiītam, premjerministra biedram – pareizticīgajam, armijas ģenerālštāba priekšniekam – drūzam. Šāda kārtība, kas garantē zināmu varas daļu noteiktām sabiedrības grupām, ir ļoti auglīga augsne korupcijai un aizkulišu darījumiem. Tā ir radījusi varas eliti ar zemu politiskās atbildības līmeni un neoficiālu juridisko imunitāti. Tajā pat laikā Libāna piedzīvo ilgstošas ekonomiskās grūtības. Pirms nepilniem 30 gadiem beidzās 15 gadus ilgušais Libānas pilsoņu karš, taču valstī joprojām nav atjaunota stabila elektroapgāde, nepastāv normāla dzeramā ūdens apgāde, sliktā stāvoklī ir kanalizācijas un atkritumu izvešanas sistēma. Centrālās bankas uzturētais fiksētais Libānas mārciņas kurss izraisījis ārvalstu valūtas deficītu, kas jau apdraud pārtikas, medikamentu un naftas produktu importu. Valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis – jaunatnes vidū tas sasniedz pat 37%. Tikām politiski ekonomiskās elites pārstāvju kontos uzkrāti pamatīgi kapitāli, un šo kontu slepenību sargā likums. Konkrēto protestu vilni oktobra vidū izraisīja valdības plāni risināt valsts finansiālās problēmas, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi un piemērot maksu par balss saziņu sociālajos tīklos. Protesti strauji vērsās plašumā, un jau kopš to sākuma līdztekus nevardarbīgām demonstrācijām notiek ar transporta maģistrāļu bloķēšana, ir notikuši uzbrukumi vairāku politisko partiju birojiem. Izskanējuši aicinājumi uz vispārēju streiku, un no 11. līdz 19. novembrim streikoja banku darbinieki, kas nopietni apdraudēja banku sektora stabilitāti.

Varas iestādes pagaidām centušās izvairīties no pārmērīgas spēka lietošanas, tomēr septiņi cilvēki protestu laikā gājuši bojā, un vismaz viens no viņiem miris no militāristu raidītas lodes. Ievainojumus un traumas guvuši jau vairāki simti cilvēku. Pēdējās nedēļās pieaudzis fizisku sadursmju skaits starp protestētājiem un atsevišķu partiju atbalstītājiem; sevišķi agresīvi bijuši islāmisko partiju Hezbollah un Amal aktīvisti. Lielākais protestu panākums līdz šim ir premjerinistra Sāda Hariri kabineta demisija 29. oktobrī, tomēr prezidents Mišels Auns joprojām neatbalsta protestētāju prasības pēc politiski neitrālas tehnokrātu valdības izveides un ārkārtas parlamenta vēlēšanām.

Situācijas attīstība Honkongā

Protestu kustība Honkongā neapsīkst jau kopš marta, lai arī to izraisījušais konkrētais iegansts – likumprojekts, kas paredzēja apsūdzēto izdošanu kontinentālās Ķīnas varasiestādēm – tika atsaukts jau septembrī. Raksturojot šo piekāpšanos kā „pārāk mazu un pārāk vēlu”, protestētāji tagad prasa nekvalificēt šos protestus kā dumpi, vispārēju amnestiju protestu dalībniekiem, policijas vardarbības gadījumu neatkarīgu izmeklēšanu un, kas visnozīmīgākais, vispārēju un tiešu vēlēšanu ieviešanu autonomajā reģionā. Daļa protestētāju pieprasa arī Honkongas administrācijas vadītājas Kerijas Lemas atkāpšanos.

Pagājušo mēnešu laikā pamatīgi saasinājušās attiecības starp protestētājiem un Honkongas policiju, kura vēl nesen tika dēvēta par priekšzīmīgāko Āzijā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija koncentrējusi papildu spēkus Honkongas tuvumā, vairojot bažas par iespējamu intervenci reģionā. Uz šī fona 24. novembrī Honkongā notika rajonu padomju vēlēšanas. 18 rajonu padomes ir vietējās pašvaldības, kuru funkcijas un kompetence līdz šim aprobežojās ar komunālo pakalpojumu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes sfēru, taču šīs vēlēšanas tiek uzlūkotas kā neoficiāls uzticības referendums pašreizējai autonomijas vadībai un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Rezultātā tika uzstādīts jauns vēlētāju aktivitātes rekords – vairāk nekā 71%; un tajā triumfēja prodemokrātiskie spēki. Viņu kandidāti ir vairākumā 17 no 18 rajoniem, iegūstot 388 no pavisam 452 deputātu vietām, savukārt Pekinas valdības piekritējiem agrāko aptuveni 300 deputātu vietā rajonu padomēs palikuši vien 62. Attiecīgi demokrātiskie spēki iegūs arī lielāku ietekmi Vēlēšanu komitejā, kas ievēl Honkongas administrācijas vadītāju, un šīs pašvaldību vēlēšanas ir arī spēcīgs signāls nākamgad paredzēto autonomijas Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātiem. Tomēr, tā kā Likumdošanas padomes un Vēlēšanu komitejas vēlēšanas tikai daļēji ir tiešas un proporcionālas, šeit Pekinai lojālajiem spēkiem ir daudz lielākas iespējas saglabāt ietekmi. Svarīgākais rajonu padomju vēlēšanu rezultāts ir tajā apliecinātais nepārprotamais sabiedrības atbalsts prodemokrātiskajiem spēkiem, kuru līdz šim nevēlējās atzīt kontinentālās Ķīnas vara. Oficiālā Pekina, kas sākotnēji Honkongā notiekošo centās noklusēt, pēdējos mēnešos kļuvusi arvien kareivīgāka savos izteikumos. Spilgtākais šai ziņā ir Ķīnas prezidenta Sjī Dziņpina izteikums 14. oktobrī, solot Ķīnas vienotības grāvējiem „sašķaidīt miesas un saberzt kaulus pulverī”.

Eiropas Komisijas apstiprināšana

Vakar Strasbūrā ar 461 balsi par, 157 pret un 89 deputātiem atturoties tika apstiprināts jaunais Eiropas Komisijas sastāvs ar bijušo Vācijas aizsardzības ministri, Eiropas Tautas partijas grupas pārstāvi Urzulu fon der Leienu priekšgalā. Komisijas apstiprināšanas process finišējis apmērām mēnesi vēlāk, nekā bija plānots, ciktāl vairākām valstīm nācās nomainīt savus komisāra kandidātus. Sākotnējos pretendentus bija spiestas atsaukt Rumānija, Ungārija un Francija, un visai smags iztaujāšanas process bija arī Polijas pārstāvim, lauksaimniecības komisāram Janušam Vojcehovskim.

Visos šajos gadījumos tiek piesaukta ne tikai attiecīgo kandidātu kvalifikācija, bet arī politiskais konteksts, respektīvi – Eiropas Parlamenta vairākuma attieksme pret attiecīgo valstu valdībām. Jaunums ir trīs Komisijas atbildīgo viceprezidentu posteņi, iezīmējot prioritāros politikas virzienus, proti – Nīderlandes komisārs Franss Timmermanss būs atbildīgs par „Eiropas zaļo vienošanos”, Dānijas komisāre Margarēte Vestagere par „Digitālajam laikmetam gatavu Eiropu” un Valdis Dombrovskis par „Ekonomiku cilvēka labā”. Bez tam Urzulai fon der Leienai būs vēl pieci viceprezidenti: Eiropas Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos, Spānijas komisārs Žozefs Borels, Vērtību un caurskatāmības komisāre no Čehijas Vera Jourova, Eiropas dzīvesveida stiprināšanas komisārs no Grieķijas Margaritis Šinass, Starpinstitūciju sadarbības un perspektīvā skatījuma komisārs no Slovākijas Marošs Ševčovičs un Demokrātijas un demogrāfijas komisāre no Horvātijas Dubravka Šujca. Desmit eirokomisāri, ieskaitot Komisijas priekšsēdētāju, pārstāv Eiropas Tautas partijas parlamentāro grupu, deviņi – sociāldemokrātus, seši – liberālo grupu „Atjaunot Eiropu”, un pa vienam no konservatīvo un reformistu un zaļo grupas. Seši no jaunapstiprinātajiem eirokomisāriem, tai skaitā visi atbildīgie viceprezidenti, darbojušies arī Žana Kloda Junkera komisijā. Var piebilst, ka par savu pārstāvju portfeļu „svaru” nevar sūdzēties ne vien Latvija, bet arī abas pārējās Baltijas valstis. Igaunijas eirokomisāre Kadri Simsone atbildēs par enerģētiku, savukārt Lietuvas eirokomisārs Virgīnijs Sinkevičs – par vidi un okeāniem. Un vēl – lai arī vēl nav īsti skaidrs, kad un vai vispār Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību, Londonas pārstāvja fon der Leienas komisijā nav.