Kopš gada sākuma Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts ir Rumānija. Tomēr jau pirms prezidentūras sākuma šaubas par Rumānijas spēju uzņemties šos pienākumus izteikušas gan Rumānijas, gan Eiropas Savienības amatpersonas. Kāpēc – par to diskutējam raidījumā Divas puslodes. Sarunā arī par Turciju, kur pērnā gada nogalē prokuratūra izdevusi orderus kārtējo simt militārpersonu aizturēšanai. Diskutējam arī par ASV iekšpolitiku – ASV prezidents Donalds Tramps teicis uzrunu Ovālajā kabinetā un arī tur aizstāvējis ideju par mūra celšanu uz robežas ar Meksiku.

Mūsu studijā notikumus komentē: politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Frederiks Ozols.

Rumānijas prezidentūra

Valsts prezidentūra Eiropadomē ir pusgadu ilgs periods, kurā attiecīgās dalībvalsts pārstāvji vada padomes darbu, koordinē tās darbību ar Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju, nodrošina Eiropadomes lomu savienības likumdošanas un ārējo sakaru procesos. Kopš šī gada sākuma Eiropadomes prezidentūru uzņēmusies Rumānija, kurai tā ir pirmā reize. Kā savas prioritātes tā definējusi Eiropas konverģenci, drošību, Eiropas globālās lomas stiprināšanu un vienoto Eiropas vērtību apliecināšanu. Maijā rīkojamo Eiropadomes samitu Rumānijas pilsētā Sibiu paredzēts veltīt debatēm par Eiropas nākotni. Diemžēl pēdējos mēnešos pirms gaidāmās prezidentūras izskanējuši viedokļi, ka valsts nav idejiski gatava prezidentūras misijai. To paudis ne vien Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, bet arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis. Runa ir pirmām kārtām par ieilgušo tiesiski politisko krīzi valstī. Kopš 2016. gada Rumānijā pie varas esošā Sociāldemokrātiskā partija cenšas ar izmaiņām likumdošanā, vadošu korupcijas apkarošanas un tieslietu institūciju amatpersonu nomaiņu panākt vairāku savu biedru izvairīšanos no notiesāšanas vai atbrīvošanu no soda. Tas izraisījis regulāru kritiku no Eiropas Savienības institūciju puses un plašus sabiedrības protestus, kuru pēdējais uzbangojums notika pagājušā gada augustā. Nozīmīgāka figūra šai procesā ir valdošās partijas līderis un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs Liviu Dragnja. Pagājušā gada jūnijā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 3 ar pusi gadiem, taču spriedumu pārsūdzējis, viņš turpina būt ietekmīgākais politiķis valstī un, pēc visa spriežot, lielā mērā diktē savu gribu premjeres Vjorikas Denčilē valdībai.

Rumāņu žurnāliste, kas strādā Briselē Marija Udresku:

Slavenās debates par gatavību Eiropas Savienības prezidentūrai nav pārāk skaidras. Vai mēs gaidījām, ka Rumānija nāks un reformēs Eiropu, atjaunos amerikāņu sapni un dalīsies ar lieliskām idejām? Es tā nedomāju. No vienas puses - Eiropa ir pārmaiņu posmā, un pat, ja Rumānijai būtu, nezinu, Francijas vai Vācijas vēlmes un ambīcijas, nez vai tās lielās idejas nāktu tagad - tieši pirms Eiropas vēlēšanām. Viss, ko Rumānija var darīt, ir centies risināt esošās problēmas, piemēram , migrāciju. Vēlu veiksmi ! Bet problēma ar Rumāniju ir politiskā līmenī. Neaizmirsīsim, ka rumāņu politiķiem nav lielu Eiropas līmeņu ambīciju. Viņus interesē pastiept likumus, lai viņus neieliktu cietumos. Kā jau jūs noprotat- iet vai neiet cietumā ir visnotaļ spēcīga personīgā motivācija. Viņus neinteresē, vai Rumāniju kritizē Briselē. Galu galā, ES prezidentūra beigsies, viņu kriminālās problēmas gan ne. Viņi tuvojas Orbāna klubam - viņi izplata eiroskeptistu, populistisku retoriku, ne jau ideoloģisku motīvu vadīti, bet vienkārši, lai attaisnotu savas darbības. Jā, mēs būsim bezprecedenta situācijā, kur prezidējošā valsts atklāti cīnīsies ar Eiropas Komisiju un tiks ārkārtīgi kritizēta Eiropā.

Ja jūs man vaicājat, kāds varētu būt risinājums Rumānijas situācijai, es teiktu, ka tā ir jaundzimusī pilsoniskā sabiedrība. Es negaidu, ka notiks tūlītējas pārmaiņas Rumānijas valdībā, bet šī pilsoniskā sabiedrība ir dzimusi kā reakcija uz valdības pārkāpumiem. Runājot par politisko drāmu, ko mēs esam vērojuši Rumānijā, (..) ir šī ļoti pro eiropeiskā sabiedrība, kas saskaras ar šo politisko šķiru, kuru Rumānijas starptautiskais imidžs interesē mazāk nekā jebkad kopš 1989. gada revolūcijas. Jā, Rumānijas valdība izmanto eiropeisku retoriku, taču tie ir tikai vārdi. Rumānija ir vis eiro-entuziastiskā  valsts ES, un pēdējo divu gadu laikā mēs esam redzējuši, ka cilvēki iziet ielās lielākajās demonstrācijās kopš neatkarības atgūšanas un viņiem ir izdevies mainīt valdības lēmumus, turklāt viņiem tas ir izdevies biežāk, nekā ES to varētu. Tā kā tuvāko pusgadu Rumānija būs starmešu gaismā, iespējams, ka protestētāju centieni būs vēl lielāki, varbūt mēs redzēsim vēl lielākus protestus, ja valdība pārkāps robežu. Un to tā noteikti izdarīs! Šobrīd procesā ir amnestijas raksts koruptīvam politiķim. Pilsoniskā sabiedrība skatās uz ES un tā izdarīs spiedienu uz valdību, lai Rumānija turpinātu pro eiropeisku kursu un darbotos eiropeiskā garā.

Turcijas cīņa ar militāristiem

Turcijā notikuši kārtējie militārpersonu aizturēšanas. Lielākā daļa no 100  aizturētajiem aktīvajā dienestā esošajiem tiek turēti aizdomās par periodiskiem sakariem ar trimdā dzīvojošo islāmistu sludinātāju Fetullu Gilenu, kuru Ankara apsūdz par 2016. gada neveiksmīgā puča organizēšanu, - tā pirmdien vēstīja Turcijas mediji. Kopš neveiksmīgā puča vairāk nekā 77 000 cilvēku par šķietamo dalību apvērsuma mēģinājumā noteikts pirmstiesas apcietinājums. 150 000 ierēdņu un militārpersonu atlaisti vai arī uz laiku atstādināti no amatu pienākumu pildīšanas. Vakar Erdogans paziņoja, ka cīņa ar Gilena sekotājiem Turcijā un ārpus tās robežām ir gandrīz galā.

Tramps un mūris

Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam ir iespēja uzstādīt jaunu rekordu: ja viņa iniciētā valsts iestāžu finansējuma apturēšana turpināsies vēl divas dienas, tā kļūs par ilgāko vēsturē. Līdzšinējais rekords pieder Bila Klintona un Kongresa pretstāvei budžeta jautājumos 1995. un 1996. gada mijā, kas ilga 21 dienu. Kā zināms, pašreizējās krīzes iemesls ir Kongresa nevēlēšanās piešķirt finansējumu prezidenta iecerei – tā dēvētajam „mūrim” uz robežas ar Meksiku. 8. janvāri prezidents šajā sakarā uzrunāja savus līdzpilsoņus no Baltā nama Ovālā kabineta. „Mūra” idejas aizstāvībai viņš vispirms ķērās pie statistikas, raksturojot nelegālās imigrācijas saistību ar narkotiku tirdzniecību, cilvēku kontrabandu un citām likstām, pēc tam pārejot pie spilgtiem piemēriem: nelegālo imigrantu pastrādātu īpaši nežēlīgu slepkavību un izvarošanu virknes. Var piebilst, ka arī Ovālā kabineta uzrunu ziņā Donalds Tramps var „pārsist” līdzšinējos rekordus. Ar šādām uzrunām ASV prezidenti uzstājas tikai īpašos gadījumos. Franklins Delano Rūzvelts – vienīgais prezidents, kurš ievēlēts amatā trīsreiz, vadīja valsti 12 gadus, t.sk. Lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikā, – no Ovālā kabineta uzrunājis tautu 37 reizes. Donalda Trampa priekšgājēja Baraka Obamas kontā ir 20 šādas uzrunas, Džordža Buša jaunākā kontā – 29. Līdzšinējais rekords pieder Ričardam Niksonam – 43 reizes. Donaldam Trampam, kas sabijis amatā vien nepilnus divus gadus, šī bija jau 17. reize.