Pasaulē kļūst arvien nemierīgāki un arī grūtāk prognozēt, kas varētu notikt tālāk. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps cer, ka citas pasaules valstis nāks viņam palīgā karā ar Irānu, vispirms jau lai atvērtu drošajam tranzītam tirdzniecības ceļu cauri Hormuza šaurumu. Tomēr Eiropa nav gatava vēl vienam karam, tāpēc Trampam nācās piekāpties teikt, ka amerikāņi tiks galā paši. Vēl viena valsts citā reģionā, kas ir nonākusi pamatīgā krīzē, ir Kuba. Ziņas, kas pienāk no sociālistiskās salas, liek jautāt, vai daudzus gadu desmitus tur valdošajam režīmam nav pienākusi "x" stunda?

Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. 

Kuba – nākamais Trampa eksperiments?

Pagājušajā piektdienā, 13. martā, Kubas prezidents Migels Diass-Kanels publiski atzina, ka viņa valdība ir iesaistījusies sarunās ar Savienoto Valstu administrāciju. Tādējādi konkrētākas aprises ieguva pieņēmumi, ka Kuba, viens no pēdējiem totalitārā komunisma sistēmas reliktiem mūsdienu pasaulē, varētu kļūt par mērķi nākamajai Donalda Trampa aizrobežu kontroles palielināšanas operācijai. Katrā ziņā valsts sekretārs Marko Rubio, kubiešu emigrantu atvase, visai nepārprotami licis manīt, ka Vašingtonas mērķis ir režīma maiņa Havanā.

Kā zināms, šis režīms tur pastāv kopš 1959. gada, kad kreisā „26. jūlija kustība” ar Fidelu Kastro priekšgalā gāza līdz tam valdījušo diktatūru un padarīja Kubu par sociālistiski orientētu Padomju Savienības satelītu Rietumu puslodē. 2019. gadā režīms gan piedzīvoja zināmu liberalizāciju, kad konstitūcijas reforma atgrieza politiskajā sistēmā vairākas demokrātijām raksturīgas institūcijas un normas, legalizēja privāto kapitālu un ārvalstu investīcijas, tiesiskajā sistēmā atjaunoja nevainīguma prezumpcijas un prettiesiskas ieslodzīšanas aizlieguma principus. Tomēr Kubas Komunistiskās partijas vadošā loma un komunisma celtniecība kā valsts pastāvēšanas mērķis konstitūcijā palika, un pašreizējais prezidents Diass-Kanels ir tipisks padomju stila autoritārs līderis, kurš kopš 2021. gada ieņem arī partijas pirmā sekretāra amatu.

Ciešākais režīma sabiedrotais reģionā līdz nesenam laikam bija Venecuēla, un zīmīgi, ka 3. janvāra operācijas laikā Karakasā gāja bojā trīsdesmit divi kubiešu militāristi un specdienestu darbinieki.

ASV embargo tirdzniecībai ar Kubu ir spēkā kopš 1960. gada, un ir ilglaicīgākais šādu sankciju precedents mūsdienu vēsturē. Kopš šī gada janvāra Vašingtona īsteno pret Kubu naftas blokādi, un tas draud ar pilnīgu energosistēmas paralīzi salā, kura nu jau pāris gadus piedzīvo visai smagus elektroenerģijas padeves pārtraukumus. Valsts transporta un veselības aprūpes sistēmas esot uz sabrukuma sliekšņa. Kā galvenais Havanas režīma pārstāvis sarunās ar Savienotajām Valstīm tiek minēts Rauls Rodrigess Kastro. Viņa vectēvs Rauls Kastro kļuva par Kubas kompartijas pirmo sekretāru 2011. gadā, kad šo amatu pameta viņa vecākais brālis un ilggadējais režīma vadonis Fidels. 2021. gadā vectēvs Rauls, tobrīd deviņdesmitgadīgs, nodeva varas grožus Diasam-Kanelam, tomēr mazdēla Raula Rodrigesa loma sarunās apliecina, ka Kastro dzimta, lai gan tās pārstāvji vairs neieņem kādu no nozīmīgākajiem valsts posteņiem, ir joprojām ietekmīga.

Kubas diplomātiskās misijas vadītāja ASV, Lianisa Torresa Rivera, uzsvērusi, ka Kubas politiskā sistēma un sociālistiskais modelis neesot apspriežami jautājumi. Pagaidām Havanas vara piesolījusi kā labas gribas žestu atbrīvot piecdesmit vienu politieslodzīto. Kopš 2021. gada, kad Kubā izcēlās plaši pret režīmu vērsti protesti, režīma cietumos tiek turēti apmēram 1200 politieslodzītie.

Hormuza „Šaurā Bezizeja”

Vakar, 17. martā, no Teherānas pienākušās ziņas vēlreiz apliecina sabiedroto gaisa spēku un izlūkošanas efektivitāti – gaisa triecienā nogalināts Irānas drošības padomes vadītājs Ali Laridžāni, pēdējos mēnešos nereti minēts kā patiesais režīma līderis. Tāds pats liktenis piemeklējis bēdīgi slavenās paramilitārās organizācijas „Bāsidž” komandieri Golamrezā Soleimāni. Lai nu kurš, bet šie vīri darīja visu, lai viņu atrašanās vieta nebūtu viegli konstatējama. Kas attiecas uz Modžtabu Hāmenejī, kurš pirms desmit dienām ieņēma Irānas garīgā līdera posteni nogalinātā tēva vietā, tad viņš publiskajā telpā joprojām nav manīts, un arvien ticamāka šķiet versija, ka jaunais rahbars tiešām nogādāts Maskavā, ciktāl arī smagi cietis uzlidojumā.

Vērienīgai atriebei par savu komandieru nāvi Irānai acīmredzot trūkst jaudas, tomēr tās raķešu triecieni vakar laupījuši dzīvības diviem izraēliešiem un vienam Abū Dabī iedzīvotājam.

Pēdējās nedēļas laikā globālās uzmanības degpunktā arvien vairāk izvirzījies Hormuza šaurums, kas paliek bloķēts lielākajai daļai kuģu satiksmes. Deficīts globālajā naftas tirgū tiek raksturots kā dramatiskākais kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu naftas krīzes un apjomos plašākais jebkad pieredzētais. „Brent” marķējuma jēlnaftas cena joprojām svārstās ap 100 dolāriem par barelu, un tiek lēsts, ka tikai Starptautiskās enerģētikas aģentūras dalībvalstu lēmums iepludināt tirgū četrsimt miljonu barelu no savām stratēģiskajām rezervēm liedz tai kāpt vēl augstāk. Saūda Arābija un Apvienotie Arābu emirāti daļēji kompensē tranzītu caur Hormuzu, izmantojot naftas vadus uz ostām Sarkanās jūras un Arābijas jūras piekrastē, taču to maksimālā kapacitāte ir ekvivalenta apmēram ceturtajai daļai no ierastās plūsmas cauri šaurumam. Irāna gan paziņojusi, ka cauri Hormuzam ļauts kuģot Ķīnas, Indijas, Pakistānas un arī NATO dalībvalsts Turcijas kuģiem, un tiek ziņots, ka daži šo valstu kuģi patiešām šķērsojot šaurumu pa īpašu maršrutu gar Irānas krastiem.

Sākot ar 15. martu Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sociālo tīklu publikācijās un intervijās sāka paust prasību, lai Hormuza šauruma problēmas militārā risinājumā iesaistās arī citas valstis, bet 16. martā paziņoja, ka, ja nesagaidīs pretimnākšanu, tas būšot, citējot, „ļoti slikti NATO nākotnei”. Gaidītā militārā entuziasma vilnis no partneru puses tomēr izpalika. Kā viņu viedokļa kvintesenci pasaules prese visbiežāk citē Vācijas aizsardzības ministra Borisa Pistoriusa pirmdien teikto: „Tas nav mūsu karš, mēs to nesākām.”

Ar dažādām diplomātiskās stilistikas niansēm no praktiski visām Eiropas galvaspilsētām izskan, ka ja kāds vēlas partneru iesaistīšanos tik nopietnā pasākumā kā karš, viņam būtu jāpapūlas informēt šos partnerus par saviem plāniem un kara mērķiem. Galu galā vakar pievakarē, uzņemot Baltajā namā Īrijas premjerministru Maiklu Mārtinu, mājastēvs paziņoja, ka Amerikai nekādu palīdzību nevajagot, tiesa, palīgos nenācēji esot nepateicīgi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.