Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins. Vērtējot situāciju Brazīlījā, sazināmies ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu, kurš šajā valstī daudzus gadus dzīvojis. Savukārt analizējot situāciju Senegālā, sazināmies ar žurnālistu Māri Puķīti, kurš dzīvo Gambijā.

Pakistānas armija zaudē "kauju" tīmeklī

Daudzi pasaules mediji, komentējot 8. februārī notikušās Pakistānas parlamenta vēlēšanas, norāda, ka to rezultāti esot visnepatīkamākie Pakistānas bruņotajiem spēkiem. Pakistāna ir viena no tām valstīm, kurās armija radusi tieši ietekmēt politiskos procesus.

No septiņdesmit sešiem valsts pastāvēšanas gadiem trīsdesmit sešus pie varas tajā ir bijušas militāras huntas, un pēdējais šāds posms – ģenerāļa Perveza Mušarafa prezidentūra – beidzās 2008. gadā. Arī civilās varas periodos pakistāniešu politiķiem allaž nācies just militāristu smago roku sev uz pleca, un attiecību sabojāšana ar vīriem uzplečos nevienam no viņiem neko labu nesola.

Kā apliecinājums tam var kalpot arī ekspremjera Imrāna Hāna, partijas „Pakistānas kustība par taisnīgumu” līdera, liktenis. Iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā Hāns, spilgts populists, kurš tobrīd baudīja armijas atbalstu, ar savu partiju ieguva vairākumu parlamentā un noformēja vienpartijas valdību. Bet jau drīz premjerministra un ģenerālštāba ceļi šķīrās, un 2022. gada aprīlī Hāns kļuva par pirmo premjerministru Pakistānas vēsturē, kurš zaudēja amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Pagājušā gada maijā viņš tika arestēts un nu jau ir arī notiesāts par vairākām apsūdzībām – valsts noslēpumu izpaušanu, protokolāru dāvanu piesavināšanos un laulības likumu pārkāpšanu. Pēdējā no lietām pamatīgs cietumsods piespriests arī ekspremjera dzīvesbiedrei. Tā nu vēlēšanu procesā Imrāns Hāns varēja piedalīties no cietuma kameras, tomēr viņš tajā tiešām piedalījās, publiskojot savas uzrunas tīmekļa platformās un tādējādi apliecinot, ka armijnieku vara Pakistānā nav absolūta.

Vēl viens mēģinājums nozīmīgi taranēt Hāna partijas priekšvēlēšanu kampaņu bija centrālās vēlēšanu komisijas lēmums liegt partijas kandidātiem startēt sarakstos ar vienotu partijas emblēmu, kas faktiski lika viņiem balotēties kā neatkarīgajiem kandidātiem. Par savu favorītu šajās vēlēšanās militāristi bija izraudzījušies Pakistānas politikas veterānu, trīskārtēju ekspremjeru un partijas „Pakistānas Musulmaņu līga” līderi Navazu Šarifu, kurš tikai pagājušogad atgriezās valstī pēc četrus gadus ilgas trimdas, kas sekoja notiesāšanai t.s. „Panamas dokumentu” atklātā rezultātā.

Tomēr, jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo aktīvāka izvērtās „Kustības par taisnīgumu” atbalstītāju mobilizācija sociālajos tīklos. Īsti nelīdzēja pat tīmekļa un mobilo sakaru pārtraukšana daudzos reģionos vēlēšanu dienā. Saskaņā ar oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem „Kustība par taisnīgumu” ieguvusi lielāko mandātu skaitu – 93 no 266; un, kā apgalvo kustības līderis Hāns, būtu ieguvusi vēl daudz vairāk, ja ne militāristu īstenotie rupjie rezultātu viltojumi. Navaza Šarifa „Musulmaņu līga” ierindojusies otrajā vietā ar 75 deputātu vietām. Trešajā ar 54 mandātiem ir centriski kreisā Pakistānas Tautas partija, kuru vada prominentās politiķu dinastijas atvase, bijušais ārlietu ministrs Bilavals Bhuto Zardari.

Pēc vairāku dienu minstināšanās vakar sāka iezīmēties jaunās valdības aprises, proti, tas būtu Musulmaņu līgas kabinets, kuru atbalstītu Tautas partija un vairākas mazākas partijas, Tautas partijai gan neiekļaujoties valdībā. Imrāns Hāns šo vienošanos jau nodēvējis par „laupīšanu gaišā dienas laikā”.

Demokrātijas nedienas Āfrikā turpinās

Senegāla līdz šim tika uzskatīta par vienu no Rietumāfrikas stabilāk iesakņotajām demokrātijām, un ar šo reputāciju lepojušies arī valsts iedzīvotāji. Tāpēc, kad pagājušajā nedēļā republikas prezidents Maki Salls paziņoja, ka 25. februārī paredzētās vēlēšanas tiks pārceltas uz decembri, galvaspilsētas Dakāras un citu pilsētu ielās izgāja protestētāji, kuri iesaistījās sadursmēs ar drošības spēkiem.

Līdz šim ziņots par trīs sadursmēs dzīvību zaudējušiem protestu dalībniekiem. Daudzi uzskata, ka prezidents nolēmis šādi pagarināt savu pilnvaru termiņu, kaut gan viņš pats apgalvo, ka tikai vēlas ļaut valstij nepieciešamo sagatavošanos.

Var piebilst, ka 2012. gadā, kad prezidents Salls tika ievēlēts amatā, viens no viņa kampaņas vadmotīviem bija opozīcija iepriekšējam prezidentam Abdulajam Vadam, kurš bija iecerējis tikt pie trešā pilnvaru termiņa. Pašreizējais priekšvēlēšanu periods tiešām bijis satricinājumiem bagāts. Pamanāmākais opozīcijas kandidāts, blogeris Ūsmans Sonko jau vairākus gadus iesaistīts ilgstošās tiesvedībās, aizstāvēdamies pret arvien jaunām apsūdzībām. Šobrīd viņš atrodas apcietinājumā kopš pagājušā gada jūlija, apsūdzot par kūdīšanu uz nemieriem, sakariem ar teroristiskām organizācijām un valsts drošības apdraudēšanu.

Sonko ir īpaši populārs jaunāko vēlētāju vidū, savukārt valsts politisko eliti, kā lēš raidsabiedrības BBC eksperts Nikolass Negoče, visvairāk biedējot viņa sludinātās idejas par saišu saraušanu ar agrāko koloniālo valdītāju Franciju, t.sk. atteikšanos no Rietumāfrikas franka – valūtas, kuru izmanto astoņas Āfrikas valstis un kura piesaisti eiro daļēji garantē Francijas valdība. Kā oficiālās varas atbalstītais kandidāts šobrīd tiek pozicionēts līdzšinējais premjerministrs Amadū Ba, kurš gan tiek raksturots kā neharizmātisks un, attiecīgi, nepopulārs.

Vēl viens līdz šim diskvalificēts opozīcijas kandidāts ir kādreizējā prezidenta dēls Karims Vads, kurš tikai salīdzinoši nesen atteicās no Francijas dubultpilsonības, kas neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu. Vēlēšanu datuma pārcelšana varētu ļaut viņam tajās piedalīties. Demokrātijas grīļošanās Senegālā jau atkal rāda, ka Rietumāfrika un Centrālāfrika, kas pamatā ir Francijas kādreizējie koloniālie valdījumi, piedzīvo līdzšinējās politiskās kārtības krīzi. Rietumāfrikas valstu ekonomisko apvienību, kura līdz šim uzskatīta par drošāko demokrātijas un kopīgas drošības politikas balstu reģionā, nule pametušas trīs valstis – Nigēra, Mali un Burkinafaso – kurās pēdējo gadu laikā pie varas nākušas diktatūras.

Bolsonaro – nenotikušais diktators?

Oktobrī Brazīlijā notiks šīs valsts 5570 vietvaru vadītāju vēlēšanas, kurās viens no galvenajiem varas pretendentiem ir bijušā prezidenta Žaira Bolsonaro Liberālā partija. Pēdējo dienu notikumi gan varētu būt mazinājuši partijas kandidātu izredzes. Pagājušonedēļ policija veikusi kratīšanas eksprezidenta un vairāku citu politiķu dzīvesvietās, pašam Bolsonaro konfiscēta pase, četri viņa līdzgaitnieki arestēti. Uz laiku ticis aizturēts arī Liberālās partijas priekšsēdis Valdemārs Košta Netu. Viņi tiek turēti aizdomās par to, ka pēc 2022. gadā notikušajās prezidenta vēlēšanās plānojuši sarīkot Brazīlijā militāru puču.

Bolsonaro esot sacerējis uzrunu, kurā paziņotu par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, kā arī mēģinājis iesaistīt apvērsuma mēģinājumā militārpersonas un plānojis Brazīlijas Augstākās tiesas tiesnešu arestu. Bolsonaro, bijušais armijas kapteinis, pagātnē atļāvies visai nepārprotami paust simpātijas huntai, kura valdīja Brazīlijā no 1964. līdz 1985. gadam. Tas bija militāro diktatūru „zelta laikmets” Latīņamerikā, kad līdzīgi režīmi ilgāku vai īsāku laiku bija pie varas Argentīnā, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Ekvadorā un vairākās citās valstīs. Šos laikus, kad režīma pretinieki tika masveidā arestēti, spīdzināti, vairāki simti nogalināti, prese, literatūra un māksla tika pakļautas cenzūrai, un sabiedrība kopumā – iebiedēšanai, atgriežamies negribētu redzēt arī tie mēreni labējie, kuri balsoja par Bolsonaro tāpēc, ka nevēlējās pie varas redzēt visai kreiso pašreizējo prezidentu Lulu da Silvu.

Tagad, kā lēš analītiķi, paredzams Liberālās partijas popularitātes kritums šai elektorāta daļā. Daži līdzšinējie Bolsonaro līdzbiedri, kā Sanpaulu gubernators Tarsizio de Freitašs vai Minasžeraisas pavalsts gubernators Romeu Zema, jau demonstrējuši gatavību sadarboties ar saviem kreisajiem konkurentiem prezidenta Lulas da Silvas un viņa sabiedroto personā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.