Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī.

Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta.

Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā.

Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks.

Sudānā atkal līst asinis

Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā.

2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju.

15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti.

Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija

Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks.

Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju.

Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču laikraksta „Les Echos” žurnālistiem pārlidojuma laikā no Pekinas uz Šanhaju. Akcentējot sev jau ierasto Eiropas stratēģiskās autonomijas tēmu, prezidents izteicās, ka eiropiešiem nekādā ziņā nevajadzētu veicināt spriedzes kāpumu ap Taivānu, pieskaņojoties šai ziņā amerikāņu dinamikai un ķīniešu izkāpinātajām pretreakcijām. Eiropa nedrīkstot tikt ierauta krīzēs, kas, kā izteicies Makrons, „nav mūsējās”.

Ja Savienoto Valstu un Ķīnas konflikts tagad strauji eskalētos, Eiropa neizbēgami kļūtu par amerikāņu vasali, tā vietā lai pagūtu kāpināt pašas stratēģisko jaudu līdz pasaules trešās lielvaras līmenim. Šādi izteikumi tika uztverti visai negatīvi abpus Atlantijas okeānam. Amerikāņu republikāņu senators Marko Rubio izteicies, ka, ja Makrona teiktais pauž visas Eiropas Savienības kursu, tad Savienotajām Valstīm būtu jāpievēršas pamatā Taivānas problēmai, atstājot eiropiešu ziņā atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krieviju.

No vairāku Eiropas, sevišķi vācu, politiķu puses Makrona Ķīnas vizīte novērtēta kā politiska katastrofa un norādīts, ka pašreizējā situācijā viņa „stratēģiskās autonomijas” koncepts neiztur kritiku. Kamēr pats Emanuels Makrons pagājušajās nedēļās mēģinājis mīkstināt sevis sacītā toni, gan arī neatsakoties no tā pēc būtības, vairāki citi Eiropas līderi, kā Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, Vācijas ārlietu ministre Analēna Bērboka un aizsardzības ministrs Boriss Pisoriuss, Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis un arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis tiešāk vai netiešāk viņam oponējuši, norādot uz Savienoto Valstu pašreiz izšķirošo lomu Eiropas drošībā un, jo sevišķi, pretstāvē Krievijas agresijai pret Ukrainu.

Savukārt Urzula fon der Leiena, vakar, 18. aprīlī, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus, norādīja, ka Ķīna ir atteikusies no agrāko desmitgažu liberālisma tendencēm un Eiropas Savienībai jāietur pret Pekinu vienots un konsekvents kurss.

Pārāk lētie Ukrainas graudi

15. aprīlī Polijas un Ungārijas valdības paziņoja, ka slēdz savas robežas Ukrainas lauksaimniecības produktu transportam. Lēmums sekoja vietējo lauksaimnieku protestiem pret lētās Ukrainas produkcijas importu, kas lielākoties paliekot šais valstīs, radot cenu kritumu un, attiecīgi, zaudējumus nozarei. Importa aizliegums līdz jūnijam tika noteikts labībai, piena produktiem, cukuram, augļiem, dārzeņiem un gaļas produktiem. Pirmdien šim liegumam pievienojās vēl viena Ukrainas kaimiņvalsts Slovākija, līdzīgus soļus apsverot arī Rumānijas valdība.

Lēmums izraisīja saprotamu kritiku gan no Kijivas, gan Briseles puses. Eiropas Komisija paziņoja, ka šādi lēmumi nav atsevišķu dalībvalstu kompetencē, lai gan tūdaļ nelēma par kādiem sankcionējošiem pasākumiem.

Vakar tika paziņots, ka sarunās starp Polijas un Ukrainas pārstāvjiem panākta vienošanās par robežu atvēršanu labības tranzītam, garantējot, kā izteicās Polijas lauksaimniecības ministrs Roberts Teluss, ka „neviena tonna Ukrainas graudu nepaliks Polijā”. Viņš tāpat paziņoja, ka ieviestais aizliegums esot bijis domāts, lai pievērstu Eiropas Komisijas uzmanību šai problēmai. Nav gan skaidrs, kad varētu tikt atcelts aizliegums citu produktu ievešanai pāri robežai.

Pirms pagājušā gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, vairums ukraiņu lauksaimniecības produktu tika eksportēti caur Melnās jūras ostām uz Trešās pasaules valstīm. Karadarbības rezultātā šie tirdzniecības ceļi tika bloķēti un tikai daļēji atsāka funkcionēt pēc vienošanās, kas tika panākta ar Turcijas starpniecību. Eiropas Komisija ir atvērusi savienības tirgu ukraiņu produktu importam, nosakot attiecīgā cenu krituma ietekmētajiem lauksaimniekiem kompensāciju, taču, ka norāda Ukrainas kaimiņvalstu pārstāvji, šīs kompensācijas neesot pietiekamas. Tikām, kā ziņo „Amerikas balss”, Polijas arodbiedrību un opozīcijas pārstāvji vismaz daļēji situācijā vaino valdībai pietuvinātus uzņēmējus, kuru firmas iepērkot lēto ukraiņu labību un pēc tam to pārdod pārstrādātājiem kā pašmāju preci.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.