Arvien vairāk pazīmju liecina, ka pretinieku spēki pašreizējā Ukrainas kara fāzē pietuvojušies izlīdzinājuma punktam. Krievija pēdējās nedēļās atvilkusi savas vienības no Harkivas pievārtes un lielākajā daļā frontes līnijas neveic aktīvus uzbrukumus. Izņēmums ir Severodoneckas pilsētas apkārtne, kur Krievija koncentrē pūliņus šīs pilsētas ieņemšanai. Ukrainas puses militārie eksperti raksturo ukraiņu situāciju šai rajonā kā smagu. Ja Severodonecka kritīs krievu rokās, tas varētu likt ukraiņiem atstāt praktiski visu Luhanskas apgabala teritoriju, un tas Kremļa režīmam būtu nozīmīgs politisks ieguvums, kuru varētu pat pasniegt pat kā zināmu uzvaru.

Vispārējā situācija arvien vairāk saasina jautājumu par iespējamo Ukrainas spēku pretuzbrukumu, tā rezultātiem un prognozējamo pašreizējās karadarbības iznākumu. Šai kontekstā atsevišķi notikumi maija vidū atkal likuši uzdot jautājumus par Eiropas Savienības ietekmīgāko dalībvalstu gatavību konsekventi atbalstīt Ukrainu un neļaut Krievijai iegūt no pašreizējās militārās agresijas. Ar bažām tāpēc uztverti Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi. Tāpat zināmas samiernieciskas tendences tikušas saklausītas Itālijas premjerministra Mario Dragi izteikumos vizītes laikā Vašingtonā 11. maijā. 

Vai Krievija ir fašistiska valsts?

Daudzus, domājams, šokēja amerikāņu vēsturnieka, Centrālās un Austrumeiropas vēstures speciālista Timotija Snaidera viedokļraksts 19. maija izdevumā The New York Times „Mums tas būtu jāpasaka. Krievija ir fašistiska”. Citējot Snaideru:

„Cilvēki mēdz strīdēties, bieži vien kaismīgi, par to, kas ir fašisms. Taču mūsdienu Krievija atbilst lielākajai daļai kritēriju, ko šim jēdzienam mēdz piemērot zinātnieki. Tai ir vadoņa kults ar Vladimiru Putinu centrā. Tai ir mirušo kults, kas izveidots ap Otro pasaules karu. Tai ir mīts par zelta laikmetu; pagātnes impērijas diženumu, kas jāatjauno ar jauna kara dziedinošo vardarbību – slepkavniecisko karu pret Ukrainu.”

Turpinājumā vēsturnieks norāda: „Citu saukšana par fašistiem, pašiem tādiem esot, ir būtiska putinistu prakse. Amerikāņu filozofs Džeisons Stenlijs to sauc par „iznīcinošo propagandu”. Es to saucu par „šizofašismu”. Viselegantākais apzīmējums pieder ukraiņiem, kuri to dēvē par „rašismu”.

Parlamenta vēlēšanas Austrālijā – kreisāk, zaļāk

21. maijā austrālieši devās pie vēlēšanu urnām, lai pārvēlētu 151 Austrālijas Parlamenta apakšpalātas deputātu, kā arī 46 no 76 augšpalātas – Senāta – locekļiem. Lai gan šobrīd joprojām nav saskatīta gandrīz ceturtdaļa balsu, ir skaidrs, ka varu zaudējusi līdzšinējā premjerministra Skota Morisona centriski labējā valdība. Vēl gan nav skaidrs, vai Albanīzs varēs vadīt vairākuma valdību, vai arī viņam nāksies paļauties uz mazāko partiju un neatkarīgo deputātu atbalstu. Salīdzinoši lielākā no mazajām partijām – Austrālijas zaļie – tās līdera Ādama Benda personā jau paziņojusi par gatavību sadarboties ar leiboristiem. Salīdzinot ar iepriekšējo, Albanīza kabineta politika solās būt zaļāka un, protams, sociāli pretimnākošāka, palielinot valsts investīcijas veselības aprūpē, palielinot minimālo algu un uzlabojot sieviešu stāvokli darba tirgū. 

Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš