Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita?

Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij?

Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks.

Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās?

Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši.

Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai.

Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu.

Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi.

Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli.

Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs

Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000.

Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi.

Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus.

Sagatavoja Eduards Liniņš.