Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus

Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem.

Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu.

Kanclera Šolca popularitātes antirekords

Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai.

Atkal par Eiropas armiju

Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus.

Sagatavoja Eduards Liniņš

 Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.