Glāzgovā šajās dienās notiek ANO klimata konference, daudzi to nodēvējuši par pēdējo iespēju izglābt pasauli no klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas. 120 valstu vadītāji mēģina vienoties par kopēju rīcību, lai samazinātu globālo sasilšanu un tās izraisītās sekas. Kādas iespējas, kāda ir realitāte?

Šajā kontekstā grasāmies runājam arī par krietni tuvāku izaicinājumu, kas tāpat lielā mērā ir saistīts ar klimata izmaiņām. Enerģētikas resursu cenas, īpaši Eiropā, ir uzlēkušas ļoti strauji, solot mums grūtu ziemu. Dažādās valstīs reakcija uz šo ir atšķirīga, un Eiropas līmenī vienota reakcija arī nav panākta. Kāpēc tā, ko tas nozīmē no drošības aspekta?

Notikumus pasaulē vērtē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Eiropas Parlamenta deputāts Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs (AP/RE).

Enerģētikas krīze 2021

Aizņemta ar pandēmijas apkarošanu, pasaule attapusies jauna izaicinājuma priekšā: kopš septembra pasaules medijos arvien biežāk parādās ziņas par konsekventu energoresursu cenu kāpumu un arvien biežāk dzirdams apzīmējums „enerģētikas krīze”. Naftas cenas kopš pērnā gada pieaugušas vairāk nekā par pusi, dabasgāzes cenas Eiropā teju pieckāršojušās. Sākot atkopties no pandēmijas radītā ražošanas krituma, globālā ekonomika, sevišķi Ķīna, sadūrusies ar akūtu energoresursu deficītu. Ķīnas valdība jau ieviesusi enerģijas taupības režīmu, ražotājiem doti norādījumi samazināt patēriņu, notiek periodiska strāvas atslēgšana iedzīvotājiem. Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi Eiropā vainojami pie strauja dabasgāzes krājumu izsīkuma un vēja enerģijas ražošanas krituma, kamēr dabasgāzes piegādes no Krievijas ir mazākas, nekā cerēts.

Energoresursu cenu kāpumu Eiropā ietekmē arī oglekļa emisijas kvotu sadārdzināšanās. Kā papildu krīzi veicinoši faktori tiek minēta Ķīnas atteikšanās no Austrālijas akmeņogļu importa un straujš hidroenerģijas ražošanas apjoma kritums Brazīlijā sausuma ietekmē. Kā salīdzinoši ilglaicīgāks šo krīzi veicinošs faktors ir pēdējos gados notikusī straujā investīciju samazināšanās fosilā kurināmā ieguves sfērā, ko noteikusi vispārējā tendence īstenot kursu uz atteikšanos no fosilā kurināmā. Daudzi nozīmīgi investori atteikušies no ieguldīšanas naftas un gāzes ieguvē, savukārt ieguves kompānijas sākušas intensīvi pārorientēties uz atjaunojamo energoresursu sfēru. Tomēr atjaunojamo energoresursu ražošana, kaut tehnoloģiski ļoti progresējusi, joprojām ir proporcionāli mazjaudīga. Ka izsakās izdevuma „Forbes” citētais ekonomists Edvards Jardeni: „Atjaunojamie energoresursi nav gatavi savam lielajam uznācienam. Tādējādi līdzenas pārejas vietā steiga izskaust fosilo kurināmo izraisa strauju tā cenu kāpumu un visaptverošus enerģijas piegādes traucējumus.” Kā vēl viens krīzi veicošs faktors tiek minēta kodolenerģijas ražošanas jaudu mazināšana vairākās valstīs, sevišķi Japānā un Vācijā. Elektroenerģijas cenu kāpums izraisījis neizbēgamu ķēdes reakciju, sadārdzinot energoietilpīgo izejvielu cenas. Nozīmīgu cenu kāpumu piedzīvo niķeļa, tērauda, silikona, vara un minerālmēslu cenas.

Klimata samits Glāzgovā

26. ANO Klimata pārmaiņu konference jau nodēvēta par vienu no nozīmīgākajiem diplomātiskajiem samitiem visjaunāko laiku vēsturē. Konference, atlikta uz gadu pandēmijas dēļ, sākās Skotijas galvaspilsētā Glāzgovā 31. oktobrī un turpināsies līdz 12. novembrim. Samita nozīmīgākā daļa, protams, bija vairāk nekā 130 pasaules valstu vadītāju piedalīšanās 1. un 2. novembrī. Starp viņiem ir Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele, Indijas premjerministrs Narendra Modi, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, Eiropas Savienības augstāko institūciju vadītāji un daudzi citi. Tiesa, ne mazāk uzmanības mediji pievērš klāt nebijušajiem pasaules līderiem: Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Brazīlijas prezidentam Žairam Bolsunaru. Visām šīm valstīm ir nozīmīga ietekme pasaules klimatu, bet to valdību apņēmība sasniegt deklarētos klimata izmaiņu mazināšanas mērķus raisa šaubas.

Ar Glāzgovas samitu saistās gaidas par jaunu nozīmīgu izrāvienu centienos novērst cilvēka darbības kaitīgo ietekmi uz planētas vidi, attīstot virzību, kuru jau iezīmēja konferencē Parīzē pirms sešiem gadiem parakstītais nolīgums. Tā centrā ir mērķis nepieļaut vidējās planētas gaisa temperatūras pieaugumu virs diviem Celsija grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un turpināt centienus to mazināt līdz pusotram grādam virs šī līmeņa. Pēc zinātnieku lēstā, temperatūrai kāpjot virs pusotra Celsija grāda līmeņa, tādas parādības kā karstuma viļņi, neražas izraisošs sausums, ūdensapgādes grūtības un ekosistēmu degradācija kļūs par planētas ikdienu. Lai to nepieļautu, cilvēcei pakāpeniski jāmazina sasilšanu veicinošo izmešu emisija, noteiktā termiņā sasniedzot nulles līmeni.

Atsevišķas pasaules valstis, Eiropas Savienība kā valstu apvienība un arī atsevišķi uzņēmumi šai ziņā nosprauduši savus mērķus, kuri pamatā saistās ar pāris trīs desmitgades attālu nākotni. Tomēr gadi, kas pagājuši kopš Parīzes samita, šai ziņā drīzāk tiek uzlūkoti kā mīņāšanās uz vietas. Atteikšanās no fosilā kurināmā, kas ir galvenais līdzeklis uzstādīto mērķus sasniegšanai, ir acīmredzami grūts uzdevums, ko tikai vēlreiz apliecina tieši šobrīd piedzīvotā globālā enerģētiskā krīze.

Sagatavoja Eduards Liniņš.