20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju.

Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs. 

Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs.

Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi.

Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns.

Vai Krievija gatavojas „īstam” karam?

20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju.

Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus.

Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām.

Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā.

Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā.

ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība

Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”.

2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis.

Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās.

Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs.

Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”.

Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu

13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā.

Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti.

Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija.

Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju.

Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.