Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs.

Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns.

Tadžikistāna

Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām.

Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu.

Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm.

Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos.

Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm.

Kirgizstāna

Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju.

Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm.

Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem.

2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi.

Uzbekistāna

Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions.

Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties.

Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis.

2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova.

Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot.

Turkmenistāna

Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules.

Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa.

Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli.

Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs.

Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.