Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš.

Kremlis briest nogurdināšanas karam

Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu.

Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam.

Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē.

Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās.

Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti.

Lietuvieši vēl prezidentu

Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā.

Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā.

Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā.

Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība.

Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem.

(Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus

Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību.

Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību.

Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.