Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta izpilddirektors, RSU lektors Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Telefonintervijā Maskavas latvietis Andris Lielais.

Vēlēšanu rezultāti Īrijas Republikā

8. februārī notikušās Īrijas Republikas parlamenta vēlēšanas nesa negaidītus panākumus kreisi centriskajai opozīcijas partijai "Sinn Féin". Partija saņēma 24,5% vēlētāju balsu, apsteidzot savus nozīmīgākos konkurentus – līdzšinējā premjerministra Leo Varadkara vadīto liberālkonservatīvo partiju "Fine Gael" un lielāko opozīcijas partiju, centrisko "Fianna Fáil". Panākumu pamatā ir neapmierinātība ar līdzšinējo taupības politiku, mitekļu dārdzību, veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu nepietiekamu pieejamību, ko sabiedrības acīs nespēj kompensēt Varadkara valdības sekmīgā ārpolitika breksita procesā. "Sinn Féin" sola kreisāku politiku ar plašām sociālajām programmām. "Sinn Féin" priekšvēlēšanu taktika, izvirzot samērā mazu kandidātu skaitu vēlēšanu apgabalos, gan tagad liedz tai tikt pie lielākās frakcijas parlamentā. Spēki starp trīs lielākajām partijām sadalījušies teju līdzīgi, "Sinn Féin" un "Fianna Fáil" iegūstot pa 37 vietām katrai, un "Fine Gael" – 35 vietas. Atlikušo 51 no 160 parlamenta deputātu vietām sadalījušās mazākas, lielākoties kreisas ievirzes partijas, kā arī neatkarīgie deputāti. Var piebilst, ka nozīmīgs panākums šīs vēlēšanas ir arī Īrijas Zaļajai partijai, kuras deputātu skaits pieaudzis no diviem līdz divpadsmit.

Vēlēšanu rezultāti nozīmē, ka partija "Fine Gael" vairs nevarēs veidot līdzšinējo mazākuma valdību ar neatkarīgo ministru dalību un "Fianna Fáil" atbalstu parlamentā. Tāpat šis vēlēšanu iznākums iezīmē beigas turpat simt gadu ilgajam laikmetam, kurā "Fine Gael" un "Fianna Fáil" viena otru secīgi nomainīja Īrijas varas virsotnē. Maz ticama gan ir "Sinn Féin" līderes Mērijas Lū Makdonaldas piesauktā iespēja izveidot kreisu valdību ar zaļo un mazāko kreiso partiju, kā arī neatkarīgo deputātu atbalstu – šādai koalīcijai būtu ļoti neliels un trausls vairākums. "Sinn Féin" lielākā problēma ir tās vēsture un ideoloģija. Tā vienīgā no lielākajām Īrijas Republikas partijām akcentē Īrijas Republikas un Ziemeļīrijas sadalītības jautājumu, kas šobrīd – breksita kontekstā – kļūst krietni saasinātāks. Savulaik "Sinn Féin" bija cieši saistīta ar „Īru republikāņu armiju” – kaujinieku organizāciju, kas īstenoja teroristisku darbību Ziemeļīrijā un Lielbritānijā pagājušā gadsimta otrajā pusē. "Fine Gael" līdz šim definējusi "Sinn Féin" kā ekstrēmistisku partiju, koalīcija ar kuru būtu nepieņemama, un, cik zināms, līdz šim nav mainījusi savu nostāju. Tas padara visai apšaubāmu trīs lielāko partiju koalīciju. Krietni pielaidīgāka šai ziņā gan ir "Fianna Fáil", kuras līderis Mikāls Mārtins paziņojis par gatavību jebkādai politiskajai kombinācijai. Jebkurā gadījumā tuvākajās nedēļās vai pat mēnešos tiek prognozēts spraigs sarunu cikls, kas var noslēgties arī ar atkārtotām vēlēšanām.

Vācijas politikas nedienas

Kopš pirmdienas bažīgas intonācijas atkal saklausāmas Vācijas un, līdz ar to, arī visas Eiropas Savienības politiskās nākotnes sakarā. Vācu kristīgo demokrātu līdere un pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Annegrēte Krampa-Karenbauere paziņojusi, ka atkāpsies no partijas vadītājas amata līdz ar decembrī paredzēto partijas kongresu un, attiecīgi, nekandidēs uz Vācijas kanclera posteni pēc nākamajām vēlēšanām 2021. gada oktobrī. Tādējādi neīstenosies ilggadējās kancleres Angelas Merkeles plāns pagādāt Vācijai sava amata turpinātāju, kas visādā ziņā līdzinātos prominentajai priekšgājējai. Tas radījis manāmu nervozitāti politiskajā vidē, sevišķi ievērojot Krampas-Karenbaueres atteikšanās apstākļus. Konkrētais iemesls bija Tīringenes federālās zemes valdības apstiprināšana pagājušo trešdien, 6. februārī. Tā vietā, lai atbalstītu sociāldemokrātu un citu kreiso partiju mazākuma valdību, Tīringenes kristīgo demokrātu frakcija bloķējās ar radikāli labējo partiju „Alternatīva Vācijai” jeb AfD, ievēlot par federālās zemes valdības galvu nelielās centriski labējās Brīvo demokrātu partijas pārstāvi, mazpazīstamo politiķi Tomasu Kemmerihu. Līdz ar to Merkeles un Krampas-Karenbaueres partijas biedri pārkāpa partijas vadības noteikto tabu nekādos apstākļos nesadarboties ar „Alternatīvu Vācijai”, kuru daudzi uzlūko par neofašistisku spēku. Tīringenes AfD līderis Bjerns Heke ir izteikti radikāls un populistisks līderis, kura vadīto partijas nogrupējumu Flügel Vācijas drošības dienesti tur aizdomās par ekstrēmismu. Viņu rīcība uzjundījusi nepatīkamas asociācijas ar hitleriešu nākšanu pie varas Vācijā pagājušā gadsimta 30. gados, kas, starp citu, toreiz sākās tieši ar varas iegūšanu Tīringenes pavalstī. Tolaik vācu labējie un centriskie politiķi cerēja izmantot nacistus kā sabiedrotos cīņā pret kreisajiem – sociāldemokrātiem un komunistiem; taču nākamais fīrers Ādolfs Hitlers politiski apspēlēja un izmantoja pašus labējos, galu galā iznīcinādams demokrātiju un izveidodams vienu 20. gadsimta noziedzīgākajiem totalitārajiem režīmiem. Šīs vēsturiskās asociācijas dominēja antifašistisko spēku mītiņos, kuri kopš pagājušās trešdienas notikuši daudzviet Vācijā. Annegrēte Krampa-Karenbauere nu uzņēmusies politisku atbildību par nespēju novērst kristīgo demokrātu un labējo radikāļu „grēcīgo koalīciju” Tīringenē. Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība līdz ar to palikusi bez līdera, un nav skaidrs, kurš varētu pārņemt partijas vadības grožus. Nebūt nav teikts, ka tas varētu būt kāds no partijas liberālā spārna, kuru pārstāv kā Merkele, tā Krampa-Karenbauere. Nav noslēpums, ka pēdējos gados partijā jūtami pastiprinājušās labējākas tendences, kas varētu veicināt tuvināšanos ar labējiem radikāļiem. Pēdējās norises kristīgo demokrātu nometnē jau izpelnījušās jūsmīgas reakcijas no AfD līderu puses.

Grupas „Tīkls” lieta

Tā sauktā „Grupas „Tīkls” lieta” jeb „Penzas lieta” aizsākās 2017. gada oktobrī, kad Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieki Penzas pilsētā arestēja piecus gados jaunus cilvēkus, kuri nodarbojās ar straikbolu jeb airsoftu, tāpat arī interesējās par anarhismu un citām kreisām idejām. Vēlāk sekoja vēl vairāki aresti Penzā un Sanktpēterburgā. Viņus apsūdzēja teroristiskas organizācijas izveidē ar mērķi rīkot teroraktus un bruņotus uzbrukumus Krievijas varas iestādēm un partijas „Vienotā Krievija” birojiem, lai galu galā gāztu pastāvošo varu un izmainītu valsts konstitucionālo iekārtu. Grupas nosaukums bijis „Tīkls” – krieviski „Сеть” –, tās nodaļas esot darbojušās Penzā, Sanktpēterburgā un Maskavā. Šī gada 10. februārī Pievolgas apgabala kara tiesa tiesneša Jurija Klubkova vadībā atzina septiņus apsūdzētos par vainīgiem, piespriežot reālus cietumsodus no 6 līdz 18 gadiem; lielākais sods – 18 gadi brīvības atņemšanas tika piespriesti domājamajam „Tīkla” izveides iniciatoram Dmitrijam Pčeļincevam. Vēl viens šai lietā apsūdzētais ticis notiesāts jau agrāk, piespriežot 3,5 gadus cietumā; vēl divi apsūdzētie joprojām tiek tiesāti atsevišķā procesā. Sākotnēji visi apsūdzētie pratināšanā atzinuši savu vainu, taču tiesas laikā no atzīšanās atteicās, apgalvojot, ka tā iegūta ar spīdzināšanu. Pie tam viņi nāca klajā ar konkrētiem brutālas spīdzināšanas aprakstiem, kuros figurēja piekaušana un mocīšana, izmantojot elektrisko strāvu. Vairākos gadījumos neatkarīgi novērotāji un mediķi konstatējuši apsūdzētajiem miesas bojājumus, kurus varas pārstāvji skaidrojuši kā iegūtus pretojoties aizturēšanas laikā, kā kukaiņu kodumus u.tml. Visas tiesājamo sūdzības šai sakarā tiesa noraidīja vai ignorēja. Pie tam apsūdzībā izmantotie pierādījumi ir visai apšaubāmi. Cita starpā kā vainas pierādījums figurē nodarbošanās ar straikbolu, legāli izdotas grāmatas un atļautas ķīmiskas vielas; arī liecības, kuras par apsūdzētajiem snieguši citi izmeklēšanas cietumā ieslodzītie. Aizdomas par spīdzinot iegūtu atzīšanos un ārkārtīgi bargie spriedumi šokējuši Krievijas tiesību aizstāvjus un arī plašāku sabiedrību. Komentāros un publiskajos protestos tiek piesauktas asociācijas ar Staļina režīma iekšlietu dienesta NKVD darbību t.s. „Lielā terora” laikā Padomju Savienībā 30. gadu otrajā pusē, kad no daudziem faktiski nevainīgiem apsūdzētajiem ar nežēlīgu spīdzināšanu tika panākta atzīšanās smagos pretvalstiskos noziegumos.