Vai atgriežamies pie aukstā kara pretstāves starp Rietumiem un Austrumiem? Krievija ir pieprasījusi rakstiskas garantijas, ka valstīs tās tuvumā, tai skaitā Latvijā, NATO neizvietos ieročus, kuri varētu dot triecienu Krievijai. Maskava vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru valstīs ap sevi, cenšoties piespiest Rietumus pakļauties diktātam ar ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas.

Bet ne jau tikai Krievija rada bažas. Arvien lielāku spriedzi raisa Ķīnā ar savu pieaugošo ietekmi. Izskatās, ka šī valsts politiku spēj īstenot slēptāk, bet varbūt arī sekmīgāk nekā Krievija. Tā vispirms atbalstu cenšas nodrošināt ekonomiski atsevišķās valstīs, pat kontinentos, aktīvi investējot un šādā veidā padarot virkni valstu atkarīgas no savām investīcijām.

Un, par Ķīnu runājot, atsevišķi uzmanība jāpievērš mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuri uzdrīkstējušies izaicināt lielvalstī, attīstot attiecības ar Taivānu. Tas ir sadusmojis Pekinu, un konflikts starp Lietuvu un Ķīnu ar katru nedēļu padziļinās, faktiski izvēršoties nu jau diplomātiskā un ekonomiskā kara līmenī.

Aktualitātes komentē Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ierakstā uzklausām Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ārzemju korespondentu Lukasu Kivitu.

Viļņa met izaicinājumu Pekinai

Vakar, 15. decembrī, izplatījās ziņa, ka līdz šim Ķīnā akreditētie Lietuvas diplomāti pametuši Pekinu un atgriezušies dzimtenē. Kā paziņojusi Lietuvas valdība, tās pārstāvniecība Ķīnā pagaidām darbosies attālināti. Šāda notikumu attīstība sekojusi Ķīnas ārlietu resora prasībai, lai Lietuvas diplomāti nodod tam savus personas dokumentus pārreģistrācijai, kas saistīts ar pagājušā mēnesī Pekinas veikto Lietuvas diplomātiskās misijas statusa pazemināšanu no vēstniecības uz pastāvīgo pārstāvniecību.

Lietuvas ārlietu resoram radušās aizdomas, ka šādā veidā tās pārstāvjiem varētu tikt atņemta diplomātiskā imunitāte, tādējādi viņu drošība un neaizskaramība Ķīnā vairs nebūtu garantēta, tāpēc pieņemts lēmums par misijas darbinieku aizbraukšanu no Ķīnas. Šis ir jaunākais etaps Viļņas un Pekinas pretstāvē, kas sākās augustā pēc tam, kad Lietuva atļāva Taivānai atvērt Viļņā savu misiju, pie tam iekļaujot tās nosaukumā apzīmējumu „Taivāna”. Kā zināms, Ķīnas Tautas republika kategoriski iebilst pret jebkādu oficiālu nekomunistiskās Ķīnas Republikas Taivānā starptautisku atzīšanu. Vairumā valstu, kur darbojas Taivānas pārstāvniecības, kurām „de facto” ir diplomātisko misiju statuss, tās tiek dēvētas par kultūras un ekonomiskajām misijām, pie tam nosaukumā lietojot nevis Taivānas, bet gan tās galvaspilsētas Taipejas vārdu. Lietuvas atļaušanās atkāpties no šīs pieejas izraisījusi paredzamu Pekinas reakciju, ne vien faktiski saraujot diplomātiskās attiecības, bet arī dzēšot Lietuvu no Ķīnas preču izcelsmes valstu reģistriem, tādējādi liedzot jebkādu importu no mūsu kaimiņvalsts. Atbalstu Lietuvai jau paudušas Amerikas Savienotās Valstis, Polija un arī vairāki Eiropas Savienības pārstāvji, norādot, ka šāda vēršanās pret vienu no dalībvalstīm uzlūkojama par vēršanos pret visu savienību.

Ķīnas globālais tvēriens

Ķīna pēdējo divu desmitgažu laikā triecientempā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajiem globālajiem investoriem. Pekinas valdības kontrolētais starptautiskais resurss „Global Times” jau pagājušā gada septembrī ziņoja, ka Ķīnas tiešās ārvalstu investīcijas pārsniegušas divus ar pusi triljonus ASV dolāru, un Ķīna pirmoreiz vēsturē ieņēmusi pirmo vietu pasaulē. Pat ja totalitārās valdības medijs šai ziņā nedaudz piepušķo ainu, nepārprotami ir tas, ka Ķīnas globālās ekonomiskās ietekmes faktors ir ļoti pamanāms. Pie tam nevar nerēķināties ar Ķīnas investīciju politikas īpatnībām.

Pirmkārt, šo investīciju struktūrā daudz lielāku vietu nekā citu starptautisko investīciju gadījumā ieņem valsts uzņēmumu investīcijas. Saskaņā ar neatkarīgās izpētes grupas „Rhodium Group” datiem, 2016. gadā, kad Ķīnas ārējo investīciju apjoms Eiropā sasniedza maksimumu, proti – apmēram 44 miljardus dolāru, nepilnu trešdaļu no šī apjoma veidoja valsts uzņēmumu ieguldījumi. Saprotams, ka investīcijas, kas tieši saistītas ar totalitāru varu, raisa bažas.

Līdztekus Ķīnas tiešajām ārvalstu investīcijām otrs jaunās globālās lielvaras ekonomiskās ietekmes instruments ir divpusējie sadarbības projekti, kas pamatā saistīti ar dažāda veida transporta infrastruktūras attīstību. Ja tiešās investīcijas pamatā nonāk attīstītajās valstīs – ASV, Eiropas Savienībā un Lielbritānijā, arī Krievijā; tad divpusējo sadarbību Ķīna pamatā izvērš mazāk attīstītajos pasaules reģionos, sevišķi jau Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. Šai sakarā parasti tiek piesaukts Ķīnas valdības attīstītais „Jostas un ceļa” projekts, kas aptver ļoti plašu ģeogrāfisko zonu. Tiesa gan, šobrīd Ķīnas ekonomiskā invāzija izskatās daudz pieticīgāka nekā pirms dažiem gadiem.

Tā 2020. gadā Ķīnas tiešo investīciju apjoms Eiropā nokrities apmēram četrkārt pret 2016. gada rekordiem, sasniedzot desmit gadu laikā zemāko atzīmi. Arī Ķīnas sadarbības projekti Āfrikā ne visur attīstās spīdoši, vietējām valdības un tiesu institūcijām atklājot šais projektos necaurskatāmas un grūti kontrolējamas darbības no ķīniešu partneru puses. Tiek ziņots ka pagājušā gadā apjomīgi projekti pārtraukti Kenijā un Ganā, tiek apsvērta vairāk nekā 6 miljardus vērta projekta pārtraukšana Kongo Demokrātiskajā republikā.

Vai Aukstais karš 2.0?

Pēdējā laikā, komentējot Krievijas un rietumvalstu attiecības arvien biežāk tiek pieminēts aukstā kara jēdziens. Kā zināms, aukstais karš 20. gs. otrajā pusē bija vairākas desmitgades ilga pastāvīga pretstāves situācija starp toreizējo Padomju Savienību un tās satelītvalstīm no vienas un Rietumu jeb Brīvās pasaules valstīm, ar ASV priekšgalā, no otras puses. Šai situācijai bija raksturīga bruņošanās sacensība, t.sk. masu iznīcināšanas ieroču jomā, pasaules sadalīšana ietekmes sfērās, abu lielvaru netieša klātbūtne lokālos konfliktos un divu atšķirīgu un diezgan izolētu ekonomisko sfēru veidošana. Padomju Savienības un visas padomju sistēmas sabrukums pagājušā gadsimta 80. gados tiek pamatoti uzlūkots kā PSRS zaudējums Aukstajā karā.

Protams, tieša Aukstā kara situācijas atkārtošanās mūsdienās nav iedomājama, taču notikumi tieši pēdējās nedēļās liek to atcerēties. Vispirms jau tie ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina prasījumi garantēt NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā, atsakoties no Ukrainai un Gruzijai savulaik dotā solījuma, ka šīs valstis nākotnē varēs pievienoties blokam. Šādu garantiju iespējamību jau noraidījušās kā Savienotās Valstis, tā NATO, paziņojot, ka bloka un kādas potenciālās dalībvalsts attiecības noteiks tikai bloka locekļu lēmumi, nevis kādas trešās valsts diktēti noteikumi. Krievijas prezidenta Putina un Savienoto Valstu prezidenta Baidena videokonferencei pagājušonedēļ sekoja vakar notikusī līdzīgā tiešsaistes saziņa starp Putinu un Ķīnas Tautas republikas līderi Sji Dzjiņpinu. Tikusi apspriesta savstarpējā sadarbība, kā arī, Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova vārdiem runājot, „Savienoto Valstu un NATO agresīvā retorika”.

Kā zināms, arī rietumvalstu attiecības ar Ķīnu pēdējā laikā ir manāmi saasinājušās, biežāk izskanot kritikai par cilvēktiesību situāciju Ķīnā, sevišķi uiguru minoritātes stāvokli, kā arī militārā spēka demonstrējumiem Taivānas virzienā. Tāpat gan Maskava, gan Pekina ar sarkasmu un nepatiku reaģējusi uz prezidenta Baidena īstenoto t.s. Samita demokrātijai ideju. 9. un 10. decembrī notikušajā videokonferencē ar Savienoto Valstu prezidentu piedalījās 111 valstu vadītāji, un ne Ķīna, ne Krievija nebija starp aicinātajiem.

Sagatavoja Eduards Liniņš