Nav redzēts, ka arfiste stumtu savu instrumentu pa ielu, taču akordeonistei Initai Āboliņai pašai jāceļ, jānes un jāliek plecos savs smagais akordeons, kura radītās skaņas spēj lidot ar tādu vieglumu kā taurenītim. Pēc Inita domām ar akordeonu var atskaņot visu – to var spēlēt zaļumballēs un ballītēs, izmantot baroka mūzikas, klasikas un džeza skaņdarbos, nemaz nerunājot par Astora Pjacollas tango. Franču mūzika nav iedomājama nez akordeona, šis instruments skan Balkānos, arī pie mums Latvijā – un tā daudzpusību Inita ir apliecinājusi savos trīs soloalbumos, no kuriem pirmais izdots jau 1998. gadā.

„Zelta akordeons” – tas toreiz bija visai ambiciozs nosaukums, turpinot Ivara Birkāna aizsākto „Zelta saksofona” sēriju, kurā tika pārskaņoti pasaulē populāri skaņdarbi. Arī Inita Āboliņa toreiz ķērās gan pie visiem zināmas kino mūzikas, gan mūzikliem, bet pirms gada godināja latviešu autoru sacerējumus albumā „Noktirnes”. Disks savu nosaukumu ieguva par godu Aleksandra Kublinska populārajai dziesmai „Noktirne”, kuras instrumentālais pārlikums akordeonam ir viena no Initas izpildītajām kompozīcijām. Šomēnes gaidāmas vairākas viņas tikšanās ar klausītājiem koncertos.