Latvijas brīvības izcīnīšana un atzīšana starptautiskā mērogā pēc Pirmā pasaules kara bija nepārvērtējams panākums un reizē sākums smagam darbam. No jauna bija jāceļ gandrīz viss, bet laikam gan darba prieks tautā nekad nebija bijis tik liels, jo šoreiz latvieši pamatoti cerēja, ka pūliņu augļi paliks savās, nevis svešu kungu kabatās.

Varētu sākt uzskaitīt visus sasniegumus lauksaimniecībā un rūpniecībā, bet tā ir tēma citiem raidījumiem. Šajos gados pamatīgu uzplaukumu piedzīvoja ne tikai saimnieciskā darbība, bet arī kultūra. 1919. gada 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē tika pieņemti "Noteikumi par nacionālo operu". Tā no 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Nacionālā opera kļuva par Rīgas muzikālās dzīves centru un varēja lepoties ar daudziem izciliem solistiem.

Tikai bija viens "bet" - kā ar mūsu dziedātāju balsīm iepazīstināt tos, kuri nekādi nevarēja atkļūt līdz Baltajam namam? Vai saglabāt viņu sniegumu vēsturei… Vienīgā iespēja bija ierakstīt skaņuplatēs, jo pat trīsdesmitajos gados par magnetofonu neviens neko dzirdējis nebija - vācieši vēl tikai nodarbojās ar tā konstruēšanu. Iedziedāt skaņuplates pie mums nebija kur - mākslinieki visbiežāk devās vai nu uz Berlīni vai Londonu, pēc tam tās tika importētas atpakaļ uz Latviju. Dārgi un laikietilpīgi.

Šo problēmu atrisināt palīdzēja veiksmīgais uzņēmējs Helmārs Rudzītis, pateicoties kura dibinātajai fabrikai "Bellacord Electro" mēs vēl šodien varam baudīt lielisko pirmskara Latvijas dziedoņu un mūziķu sniegumu. Skaņuplates nebūt nebija Helmāra Rudzīša nedz pirmais, nedz vienīgais darbības lauks - daudzi teiks, ka viņš vairāk paveicis kā grāmatu izdevējs. Viņš arī noteikti nebija bagātākais uzņēmējs, toties noliegt pārsteidzošu un traku ideju trūkumu Helmāram būtu grēks - viņš bija it kā izkāpis no kāda Anšlava Eglīša romāna, kur varoņi arī atrod neparastus veidus, kā panākt neiespējamo.