Dzied Lolita Vambute – šādus virsrakstus radiopārraižu un TV raidījumu programmās pagājušā gadsimta 70. gados lasīt nācās itin bieži. Vēl līdz 80. gadu sākumam šis neparastās, unikālās komponistes un dziedātājas vārds uz afišām bija redzams dažādās Latvijas pilsētās un arī aiz mūsu robežām, līdz svītru visam pārvilka atteikšanās sadarboties ar čeku. Šī Viskrievijas ārkārtas komisija tika dibināta cīņai ar ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu pārvērtās par slepenpoliciju ar milzīgu aģentu tīklu. No čekas maisiem izvilkto vārdu vidū bija daudz aktieru, mākslinieku, arī mūziķu, tātad daudzi piekrita piedāvājumam ziņot par saviem tuvākajiem. Tikai ne Lolita Vambute, un par savu nē viņa samaksāja ar karjeru tēvzemē, kura bija jāpārtrauc. Lolitu pēc iestāžu zvana izslēdza no Komponistu savienības, kolēģi sāka izvairīties no viņas sabiedrības un neaicināja piedalīties koncertos.

Tad kā negaidīts pavērsiens sekoja liktenīgs bildinājums, un par Vambutes dzīvesbiedru kļuva Rietumvācijas pilsonis Roberts Štarks. 1983. gadā mūziķe aizbrauca no Latvijas, viņas brīnišķīgie televīzijas koncerti tika nodzēsti, par laimi radiodarbinieku vidū atradās labvēļi, kas rūpīgi saglabāja gandrīz visas fonogrammas, kurā iemūžināta Vambutes izcilā balss un izjustais priekšnesums. Katrs viņas skaņdarbs ir kā dārgakmens atbilstošā ietvarā, proti, aranžējumā, kas tapuši gan pašas spēkiem, gan piedaloties talantīgajiem kolēģiem – Vitālijam Dolgovam, Gunāram Rozenbergam, Zigmundam Lorencam, arī Raimondam Paulam, kurš allaž augstu vērtējis Lolitas Vambutes darbošanos mūsu estrādes mūzikā. Viņa gan nekad nav minusi šlāgermūzikas taku, bet allaž turējusies pie sava kompozīcijas profesora Jāņa Ivanova simfoniskās domāšanas principiem.

Vambute sacerēja nevis vienkāršas dziesmiņas, ar ko iepatikties klausītājiem, bet radīja noskaņu gleznas, skaņdarbus ar paliekošu pēcgaršu, radīja vielu pārdomām un analīzei. Neviena no dziesmām savu ceļu neuzsāka kā paviršs, pārdesmit minūtēs tapis darbs, bet gan kā bezgalīgi slīpēts briljants, un tas pats sakāms par Vambutes priekšnesumu studijā un koncertā. Radiofona vieglās mūzikas orķestra muzikālais vadītājs Alnis Zaķis slaucīja no pieres sviedrus, jo jāspēlē bija tik ilgi, līdz autore pavadījumu atzina par pietiekami labu esam, un arī pati bija gatava strādāt, līdz tapa pēc Lolitas domām ideāls variants. Tas nekas, ka dziedāt viņa sākusi jau tālajā 1953. gadā, sākumā duetā ar māsu Regīnu Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas klubā. Taču profesionālas mūziķes ceļu izraudzījās tikai Lolita, kamēr Regīna Vambute savu balsi vingrinājusi kopā ar Rīgas latviešu biedrības kori un dzied ansamblī "ErElBes". Tikmēr Lolita Vambute 1972. gadā plūca labākās solistes laurus festivālā "Liepājas dzintars", viņas dziesmas jau 60. gadu nogalē vairākkārt uzvarējušas tolaik bieži rīkotajos jaundarbu konkursos, tomēr līdz šai dienai vienīgais viņas mūzikas izdevums ir mazā skaņuplate ar četrām dziesmām, ja neskaita pāris izlases kompaktdisku formātā. Taču Vambute sacerējusi apmēram 300 dziesmu, konservatoriju beidzot radīta simfoniska poēma, kā arī stīgu kvartets, skaņdarbi čellam, klarnetei, vijolei, klavierēm. Šīs komponistes un dziedātājas estrādes žanra dziesmu pūrā ir vērts ielūkoties.