Aktieris Andris Bērziņš jau ilgāku laiku ir prom no teātra. Viņš gan ik pa laikam piedalās kādā muzikālā izrādē, filmējas kādā seriālā, kā arī dzied un runā dzeju - gan savās autorprogrammās, gan sadarbojoties ar Maestro Raimondu Paulu. Atšķirībā no vidusmēra latvieša, kam grūti sabiedrībā atvērties un atklāti paust savas jūtas, Bērziņš šai ziņā ir īsts spridzeklis un Imanta Ziedoņa un Šekspīra dzeju runā tā, it kā pats būtu tās autors. Lai nu ko, bet vienaldzību aktierim grūti pārmest, un laiks viņa sabiedrībā koncertos paskrien vēja spārniem. Par ļoti interesantu, nopietnu un prātojošu aktieri Andris Bērziņš tika nosaukts jau savas skatuves karjeras rītausmā, kad Dailes teātrī uzmanību viņš piesaistīja ar lomām izrādēs "Sapnis vasaras naktī", "Pēdējā barjera" un, protams, Eseksas grāfa tēlu lugā "Elizabete, Anglijas karaliene". Par trupas dalībnieku Bērziņš kļuva 1974. gadā, uzreiz sevi piesakot dziedošā aktiera ampluā. Un, iespējams, muzikālais talants laika gaitā svarīguma ziņā ir nostājies līdzās aktiermeistarībai – protams, abi bija nepieciešami jau Dailes teātra dziedošo aktieru ansamblī "Mūžīgais unisons", kas bija nopietns solis ceļā uz Raimonda Paula dziedāšanas svētkiem, kur koristi burtiski rija asaras, klausoties, kā Andris Bērziņš dzied himnu "Svētvakars". Un, šķiet, katru dziesmu un dzejoli Bērziņš izpilda ar tādu atdevi, it kā tie būtu pēdējie viņa mūžā, kas aizritējis kalnup un lejup, taču vienmēr saskarē ar publiku, kas aktierim nepieciešama kā maize un kā ūdens.