Franču dziesma jeb šansons visbiežāk asociējas ar diviem vārdiem - Šarls Aznavūrs un Edīte Pjafa. Reizēm kāds atceras Ivu Montānu, retāk - Žaka Brela vai Žorža Brasēna vārdus. Pavisam nepelnīti tiek aizmirsts Šarls Trenē, tieši kuru uzskata par mūsdienu šansona tēvu, divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados ar viņu popularitātes ziņā varēja sacensties tikai Moriss Ševaljē. Sešdesmit sešu gadu laikā, ko Šarls aizvadīja uz skatuves, viņš paspēja sarakstīt mūziku un vārdus apmēram tūkstotim dziesmu.

Ja mūsdienu rietumu pasaulē ir pieņemta laika skaitīšanas sistēma ar jēdzieniem pirms un pēc Kristus dzimšanas, tad ar Šarla Trenē vārdu sākas franču dziesmas tradīcijas laiks. Dziesminieks Žans Ferā nodēvējis Trenē parādīšanos par revolūciju, pēc kuras franču dziesma mainīja seju. Viens no pirmajiem viņš sāka rakstīt gan mūziku, gan vārdus dziesmām, kuras arī pats izpildīja. Tieši šī trīsvienība ir kļuvusi par pamatu jēdzienam "šansons". Šarla kolēģis - diženais Žaks Brels izteicās daudz vienkāršāk: "Bez viņa mēs būtu tikai vienkārši grāmatveži…"