Harijam Užanam - 70! Latviešu aizraušanās ar pašiem savu kantrimūziku droši nav nejauša sagadīšanās, bet drīzāk likumsakarība.
Nav jau nekāds brīnums - vispirms jau bija padomju laikos aizliegtais auglis - „Čikāgas piecīši un Ilmārs Dzenis, kuri latviešu klausītājiem radīja priekšstatus par to, kas vēlāk izauga par latviešu kantri. Pagājušā gadsimta 80-to gadu beigās Amerikas savienotajās valstīs vairākkārt paviesojās mūsu mūziķu kantrigrupa - "Sandra un Harijs", tātad, Sandra Ozolīte un Harijs Užans. Turienieši bija izbrīnīti, ka kantri spēlē arī Latvijā.
Tas nekas, ka mūsu kantrimūzika vairāk velk uz šlāgera pusi. Var teikt, ka Piecīši atveda kantri uz Latviju, bet Sandra un Harijs aizveda to atpakaļ uz ASV. Sandra 90. gados kopā ar dēlu pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Amerikā, bet Harijs ir tepat Latvijā, kā vienmēr - jautrs un optimistisks un kāpēc gan nē, jo vakar - 30. aprīlī aprīlī nosvinēja lielisko 70 dzīves gadu jubileju.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (1)
Manas izlutinātās ausis (kam virsū ausis), kam artavu piedevis pandēmijas laiks, ilgojas dzirdēt kāda dzīva instrumenta, kaut vai starpspēli. Atšķirība ierakstos labi izgaismojas.
Vienu brīd jau likās, ka mūzikas datorizācija ar iespēlētiem "sampļiem" spēs manas ausis apmānīt, un tās vairs neatšķirs dzīvu izpildījumu no sintētiskas izcelsmes skaņas. Rādas, šī cīņa vēl nav galā.
Arvien žēl dziesmu norauto galu, bet tas droši ka autortiesību dēļ. Citēt drīkst. Šis ir apskats, ne koncerts.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X