Latvijas kultūras kanonā kā akmenī stāv iecirsts – „No gadskārtu svinībām Jāņi ir vispilnīgāk saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver gan svētku gaidīšanas, gatavošanās, gan svinēšanas un atsvētes norises. Kad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura.”

Īpaša vieta Jāņu svinībās ir dziedāšanai, kas sevišķi spilgti izpaužas līgotnēs – tautasdziesmās ar tradicionālu piedziedājumu – „līgo, līgo”.

Šodien ar Jāņu dziesmām ir līdzīgi, kā ar Ziemassvētkiem. Laikam tikai „Prāta vētra” nav pacentusies ierakstīt veltījumu gada īsākajai naktij.

Varētu likties, ka vismaz agrāk jau nu sadziedāšanās un aplīgošana notika tikai pašu spēkiem. Droši vien, ka tas notika krietni masveidīgāk, kā šodien, bet – ielūkojoties pagājušā gadsimta 30. gadu Latvijas lielākā laikrakstā „Jaunākās Ziņas” pirmsjāņu laika numuros, uzkrītoši ir atgādinājumi, ka Līgo svētki jau pie durvīm, bet tos līksmi pavadīt var vienīgi ar „Bellaccord Electro” jautrajām līgo platēm.

Jā, jau toreiz populāras vistālākajos Latvijas nostūros bija kļuvušas skaņuplates ar iekonservētām Līgo nakts un Jāņu dienas dziesmām. Raidījums Dzīves ritmi mūzikā veltīts tieši šai mūsu dziesmotās vēstures lapaspusei.