Grūti iedomāties mūsdienu pasauli bez "kustīgo bilžu" jeb kino mākslas klātbūtnes. Un grūti iedomāties, ka kādreiz tas tika saukts par "Lielo mēmo", kaut gan klusumā neviena filma jau netika izrādīta - vismaz pianists vai kārtīgs orķestris smalkākajās vietās bija neatņemama priekšnesuma sastāvdaļa.

Mēmā kino ēras beigās filmām jau tiek sacerēta īpaša mūzika. Revolucionāra bija īsta skaņu kino rašanās 20. gadsimta 20. gados. 30. gados diezgan skaidri iezīmējās mūzikas un kino proporcijas: sākotnēji mūzika aizņēma procentus 20 no filmas kopējā laika, mūsdienās mūzika var skanēt teju visu filmas laiku.

Pavisam drīz skaņu filmas sāka uzņemt arī Latvijā - pirmā bija īsmetrāžas, tā saucamā "kultūrfilma "Daugava māmuliņa", savukārt 1934. gada 29. aprīlī uz Latvijas kinoekrāniem iznāca pilnmetrāžas skaņu filma "Daugava", kuru producēja jaunizveidota filmu kompānija "Latvijas skaņu filma".

Par īsto Latviešu kino mūzikas dzimšanas dienu var uzskatīt vēsturisko momentu pirms astoņiem gadu desmitiem - 1940. gada 2. janvārī kinoteātrī "Splendid Palace" notika režisora Viļa Lapenieka filmas "Zvejnieka dēls" pirmizrāde. Ažiotāža bija milzīga - kinoteātra durvis tika izlauztas, kases logs izsists un divu mēnešu laikā filmu noskatījās 250 tūkstoš skatītāju.

Pie šīs filmas panākumiem noteikti jāpieskaita arī lieliskā mūzika, ko sarakstīja Jānis Mediņš. Dziesma par Laša kundzi, ko izpildīja Garozas lomas atveidotājs - Latvijas nacionālās operas solists Rūdolfs Bērziņš - tik tālu folklorizējās, ka nereti tika piemirsts komponista paša vārds. Turpmākajos gados šāds liktenis piemeklēja daudzas no melodijām, kas bija radītas filmu vajadzībām, bet turpināja savu dzīvi ārpus ekrāna. Šīsdienas raidījumā - pavisam, pavisam neliels ieskats dažās latviešu kino mūzikas lapaspusēs.