Nāc, nākdama Jāņu diena! Latvieši Jāņus svinējuši tūkstošiem gadu, bet kas tik viss nav bijis jāpiedzīvo pēdējo simts gadu laikā…

Nedienas sākās līdz ar Latvijas iesaistīšanos brālīgo padomju republiku saimē. Sākumā viss rādījās jauki. Jaunajai padomju vadībai bija svarīgi likt tautai noticēt, ka vara ir viņiem draudzīga, tāpēc 1941. gada maijā Jāņu dienu – 24. jūniju – jaunā vara pasludināja par tautas svētku dienu, un līdz ar to arī par brīvdienu. Taču tūlīt pēc tam sekoja baisas izvešanas, un Jāņu naktī priecāties vairs nebija iemesla.

Karam beidzoties, varas pārstāvji nolēma šo ideju turpināt. 1945.gada 19. jūnijā laikrakstā „Cīņa" tika publicēts LPSR Arodbiedrību Centrālās padomes prezidija lēmums, kurā komitejām lika piesaistīt plašas strādnieku masas Līgo svētku svinēšanā, organizējot izbraukumu referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem u.tml. Nolūks bija nepārprotams – pārvērst Jāņus (tolaik tos sauca arī par Līgo svētkiem) – par padomju propagandas svētkiem.

Spilgts apliecinājums tam ir kaut vai ieraksts no 11. Dziesmu svētkiem 1950. gadā Esplanādes estrādē. Līdzās Aleksandrova dziesmai „Lai Padomju valstij ir slava” un Jēkaba Mediņa „Kolhoza namdariem” godā bija celts arī Emila Melngaiļa „Jāņu vakars”, ko diriģēja Haralds Mednis. Goda virsdiriģentu vidū toreiz bija arī pats Emilis Melngailis.