Atšķirībā no saksofonista vai vijolnieka, pianists savu darba rīku, proti, klavieres nevar ielikt somā un paņemt līdzi, līdz ar to viņa darba kvalitāte lielā mērā atkarīga no zālē esošā instrumenta. Protams, pēdējos piecdesmit gados situācija uzlabojusies tajā jomā, kas skar elektriskos taustiņinstrumentus, kuri izmēros mazāki un līdz ar to vieglāk pārvietojami.

Bet pianists Ivars Kraucis savu māku sāka apgūt pagājušā gadsimta piecdesmitajos un bija spiests vingrināties, lietojot uz papīra uzzīmētus melnbaltos taustiņus, jo klavieru mājās nebija. Sazin no kurienes radusies viņa muzikalitāte, jo vismaz mammas rados nekādu mūziķu nebija. Arī Krauča dzīvē liela nozīme bija labiem skolotājiem, un ar laiku par jaunās paaudzes audzinātāju kļuva viņš pats – vispirms bija vadītājs ansamblī “Zvaigznīte”, tad vadīja Ādažu vokāli instrumentālo ansambli “Suvenīrs”, vēlāk kļuva par koncertmeistaru Ādažu skolā un pašdarbības kolektīvos, vienlaikus turpinot uzstāties ballēs un deju vakaros. Par pianistu, aranžētāju, ansambļu vadītāju Ivaru Krauci un viņa grupu “Suvenīrs” stāsts raidījumā Dzīves ritmi mūzikā.