Visiem labi zināms, ka 80. gadu otrā puse Latvijas vēsturē saistīta ar dziesmoto atmodu – laiku, kad godā tika celts Eduards Rozenštrauhs, kad 1988. gadā par sensāciju kļuva Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera "Lāčplēsis", kad jaunieši jūsmoja par "Līvu" un "Pērkona" drosmīgajām dziesmām, tikmēr par kluso revolūciju mūsu populārajā mūzikā kļuva ansambļa "Odis" daiļrade. Te nu jāsaka, ka patiesībā šis nosaukums būtu jāizrunā nevis ar šauro o, bet ar latvisko o, jo šis ir saīsinājums no garā un neveiklā ansambļa saimnieku nosaukuma "Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacija". Tās darbošanās, lai arī savulaik auglīga, palikusi tālā vēsturē, taču neaizmirstamas ir "Odis", vai, kā ierasts, sacīt "Odis" dziesmas – gaišas, saulainas un pozitīvas, lai arī par tām nejūsmoja tādi pūļi, kas ar sajūsmu dziedāja līdzi patriotiskas ievirzes koncertu repertuāram. Arnis Mednis un "Odis" tikmēr dziedāja par saulainu laiku, dienu, kad nepienāca autobuss, jaukām meitenēm un bērnību, mūziķi Latvijā pirmie iekopa fankī un soulmūzikas dārziņu, savos koncertos mezdami izaicinājuma cimdu metālistiem un bāleliņiem ar prievītēm, jo tērpās dīvainos, oriģinālos kostīmos, un līdz ar "Odis" sevi mūsu popmūzikā pieteica arī tagad slavenā mākslinieces Elita Patmalniece. Kaut gan savulaik nevienai no grupas "Odis" dziesmām neizdevās gozēties Mikrofona aptaujas augšgalā, tomēr šīs neparastās muzikālās grupas vārds latviešu populārās mūzikas vēsturē ierakstāms ar zelta burtiem.