Ilgi šogad nācās gaidīt, līdz zaļās lapas mainīs krāsu. Beidzot tas ir noticis – zelta rudens klāt. Mums izsenis bijis skaidrs, ka skaistākā vieta, kur baudīt rudeni ir Sigulda. Par kreņķiem vietējiem. Interesanti, ka tieši pirms desmit gadiem trešajā populārākajā Apvienotās Karalistes dienas laikraksta „The Guardian” lasītāju aptaujā vērot zeltainās lapas bija ieteikts braukt tieši uz Turaidu, atstājot novārtā tādus ceļojuma galamērķus, kā Īrija, Skotija, Kanāda, Japāna vai Argentīna. Un vienu no skaistākajām rudenīgajām lapām veltīto kompozīciju sacerēja ungāru komponists Žozefs Kosmā režisora Marsela Karnē 1946. gada kinolentei „Nakts vārti”.

Šīs īpašās „Rudens lapas”, kurām oriģinālā dzejnieks Žaks Prevērs bija piešķīris vēl daudz skumjāku nosaukumu, skatītāji pirmo reizi izdzirdēja Iva Montāna priekšnesumā – viņš bija ne tikai dziedātājs, bet amatu apvienošanas kārtībā arī filmējās „Nakts vārtos” vienā no galvenajām lomām. Tāds bija Ivs Montāns (Yves Montand, 1921.-1991.) – franču kinoaktieris un dziedātājs, cilvēks un mīts, reizēm šīs robežas bija tik nosacītas, ka neviens nevarēja pateikt, kur beidzas īstenība un sākas leģenda. Un reizē viņš bija īsts strādnieku šķiras varonis – ideāls, kurš bija tik tuvu vienkāršajai tautai, ka mākslinieka popularitāte palika nemainīga arī gadu desmitus pēc nāves.

Un Montāns pats bija rudens bērns, tāpēc raidījumā Dzīves ritmi mūzikā, šķiet, būtu īstā reize atcerēties mākslinieka dzīves gājumu.