Euranet. Eiropas aktualitātes. Studijā Uģis Lībietis, un laiks šīs nedēļas Eiropas Savienības notikumu apskatam.

Laikā, kad aizvien nenovēršamāk tuvojas vasara un daudzas valstis joprojām cīnās par to, kā veiksmīgāk īstenot savas vakcinācijas kampaņas, Eiropas Savienība apsver domu vērsties tiesā pret vakcīnu ražotāju AstraZeneca, pieprasot tai izpildīt savas saistības par vakcīnu iegādi. Galu galā, gada pirmajā pusē no solītā Eiropa var saņemt tikai trešo daļu. Vienlaicīgi tiek gaidītas arī konkurējošo firmu vakcīnu piegādes, taču arī Eiropā jau parādījušās pirmās ziņas par viltus vakcīnām melnajā tirgū.

Bet mūsu nedēļas TOP3 šoreiz par ierosinājumu veidot vienotu Eiropas veselības politiku, jauno Eiropas klimata likumu, kā arī ilgtspējīgām investīcijām zaļajā ekonomikā.

Merkele:

Šī krīze ir pierādījusi, ka šis ir globāls izaicinājums, bet Eiropas Savienības nebija pienācīgi sagatavota, lai uz to reaģētu. Veselības politika nebija Eiropas, bet gan dalībvalstu kompetencē. Kad mēs runājam ar Pasaules veselības organizāciju, viņi vienmēr mums aizrāda, ka mēs neesam tikai vienots tirgus, bet gan ar tirgu ļoti cieši savstarpēji sasaistīts reģions. Nevar cerēt, ka vīruss ievēros kādas robežas. Ideālā gadījumā mums jau sen bija jābūt vienotai Eiropas pieejai karantīnu un citu ierobežojumu ieviešanā. Manuprāt, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena ir pareizi pateikusi, ka pārrobežu veselības draudu gadījumā ir nepieciešama veselības politika, kas tiek labāk koordinēta nacionālajā, starpvaldību un arī Eiropas līmenī.

Šī, protams, bija Vācijas kanclere Angela Merkele, kura, uzrunā Eiropas Tautas Partijas rīkotā diskusijā norādīja, ka Eiropai būtu nepieciešams piešķirt daudz lielākas pilnvaras veselības jomā un, ja nepieciešams, viņa atbalstītu arī izmaiņas Eiropas Savienības līgumos. Vācijas kanclere, kuras darbības pilnvaras tuvojas noslēgumam, atkārtoti aicinājusi reformēt Eiropas Savienības līgumus arī konkurences politikas jautājumos, lai veicinātu tā dēvēto Eiropas Čempionu rašanos, kas spētu konkurēt ar Ķīnas un ASV lielākajiem sāncenšiem. Merkele arī izteikusies, ka varētu reformēt arī lēmumu pieņemšanu dažādos jautājumos, kur pašreizējo vienprātību varētu aizstāt ar kvalificēto vairākumu. Kā piemērs tiek minēta ārpolitika vai nodokļu politika. Taču galvenais, uz ko norādījusi Merkele, ka Eiropai tomēr būtu jābūt spējīgai runāt vienā balsī, jo tikai tā Eiropa spēj izrādīt savu spēku.

Jutte Guteland:

Es tiešām uzskatu, ka mēs uzņemamies globālā līdera lomu. Un es zinu, ka Eiropas Parlaments ir palīdzējis Eiropas Savienībai izrādīt šo līderību ASV samitā. Jo mēs ne tikai pildām to, ko solījām pirms gada, bet arī uzlabojam to. Tagad mums ir likums, kas mums ļaus iet vēl tālāk, un tālāk, un tālāk. ASV nav mūsu lielais brālis klimata jautājumos – mēs esam lielais brālis.. vai lielā māsa! Šim likumam ir viņus jāiedrošina, jāizdara uz viņiem spiediens un jāpiespiež izpildīt savus solījumus, jo viņi tagad redz, ko esam sasnieguši mēs.

Šīs nedēļas vidū tika panākta vienošanās par jauno Eiropas klimata aktu, kas faktiski nostiprina ar likumu Eiropas Savienības apņemšanos līdz 2050-jam gadam panākt klimata neitralitāti. Un, kā jau minēja Eiropas parlamenta ziņotāja Jutte Gutelanda, šajās dienās Eiropas Savienībai ar saviem jaunajiem un ambiciozajiem plāniem bija iespēja iepazīstināt arī citus globālos līderus, kurus Zemes dienā uz sarunām bija aicinājis ASV prezidents Džo Baidens. Vai nu Eiropas Savienības motivēts, vai arī pildot priekšvēlēšanu solījumus Baidens solīja līdz 2030.gadam par 50 līdz 52iem procentiem samazināt ASV kaitīgo izmešu apmērus, salīdzinot ar 2005.gadu. Taču Eiropas Komisijas viceprezidents Frans Timmermans šonedēļ atklāja, ka Eiropas Savienība pasargās sevi no tām valstīm, kurās trūkst pienācīgu klimata aizsardzības likumu. Proti, ir plānots ieviest īpašu nodokli preču importam no šādām valstīm. Un, ja ASV prezidenta apņemšanās netiks iekļauta juridiski saistošos likumos, pie nodevām pakļautajām valstīm varēs pieskaitīt arī ASV.

Dombrovskis:

Tā palīdzēs kompānijām un investoriem identificēt un sarunāties par zaļajām aktivitātēm visos ekonomikas sektoros. Tā radīs vienotu izpratni par to, ko ir nepieciešams paveikt, lai sasniegtu mūsu klimata mērķus, un tā kalpos par uzticamu pamatu, nosakot uzticamus standartus finanšu produktiem. Taksonomijas sistēma aptver 13 sektorus, ieskaitot atjaunojamo enerģiju, transportu, mežizstrādi, ražošanu un celtniecību, kas kopā veido gandrīz 80 procentus no Eiropas Savienības siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām.

Jebkāda cīņa ar klimata pārmaiņām un jaunas tehnoloģijas šo mērķu sasniegšanai ir dārgas. Un to atzīst arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis, iepazīstinot ar plašo un vērienīgo pasākumu paketi, kuras mērķis ir novirzīt naudas plūsmu uz ilgtspējīgām darbībām visā Eiropas Savienībā. Pēc Dombrovska vārdiem, lai sasniegtu kaut vai 2030.gada kaitīgo izmešu samazināšanas mērķus, katru gadu būs nepieciešamas papildu 350 miljardu eiro lielas investīcijas. Eiropas Savienības taksonomijas deleģētā aka mērķis ir atbalstīt ilgtspējīgas investīcijas, proti, padarīt uzskatāmāku to, kādas saimnieciskās darbības visvairāk sekmē ES vides mērķu sasniegšanu.

***

Eiropas Savienības Padome šonedēļ apstiprināja secinājumus par bloka stratēģiju sadarbībai Indijas un Klusā okeāna reģionā, kuros izklāstīja Eiropas Savienības nodomu pastiprināt savu stratēģisko orientāciju, klātbūtni un darbības šajā reģionā. Starptautiskās politikas gravitācijas centrs virzās tieši uz Indijas-Klusā okeāna reģionu un tādēļ Eiropas Savienībai ir svarīgi būt tur klātesošai. Tā uzskata „Karnegi” domnīcas Dienvidāzijas programmas vecākais līdzstrādnieks un direktors Frederiks Grārs. Lai gan Eiropas Savienības Indijas-Klusā okeāna reģiona stratēģijā Ķīna tieši nav minēta, ir skaidrs, ka bloka klātbūtnes palielināšanās reģionā var radīt vairāk spriedzes. Ar ekspertu Grāru sarunājās mans kolēģis Rihards Plūme.

Vai tā būtu veselība, vai cīņa ar klimata pārmaiņām, jāatzīst, ka labāku rezultātu sasniegšanai arī Eiropas Savienībai ir nepieciešami sabiedrotie. Šajā nedēļā Eiropas Savienības Padome apstiprināja secinājumus par bloka stratēģiju sadarbībai Indijas un Klusā okeāna reģionā. Tajos izklāstīti Eiropas Savienības nodomi pastiprināt savu stratēģisko orientāciju, klātbūtni un darbības šajā reģionā, jo starptautiskās politikas gravitācijas centrs virzās tieši uz Indijas-Klusā okeāna reģionu un Eiropas Savienībai ir svarīgi būt tur klātesošai.

Tā uzskata „Karnegi” domnīcas Dienvidāzijas programmas vecākais līdzstrādnieks un direktors Frederiks Grārs. Lai gan Eiropas Savienības Indijas-Klusā okeāna reģiona stratēģijā Ķīna tieši nav minēta, ir skaidrs, ka bloka klātbūtnes palielināšanās reģionā var radīt vairāk spriedzes.

***

Rihards Plūme: Eiropas Savienība pirmdien vienojās par jaunu stratēģiju, kuras mērķis ir attiecību stiprināšana ar Indijas-Klusā okeāna reģionu. Pirms runājam par pašu stratēģiju, vai Jūs varētu raksturot to, cik aktīva Eiropas Savienība ir bijusi šajā reģionā un kādas ir tās attiecības ar reģiona valstīm?

Frederiks Grārs: Eiropas Savienības attiecības ar šo reģionu atšķiras atkarībā no valsts. Proti, varam runāt gan par Eiropas Savienības kontaktiem ar valstīm, gan atsevišķu dalībvalstu atšķirīgas intensitātes kontaktiem ar šī reģiona valstīm. Protams, ir valstis, ar kurām Eiropas Savienībai ir ciešāks kontakts. Ja atceraties, 2018.gadā tika parakstīta Ekonomiskās partnerības vienošanās ar Japānu un ir arī īpašas attiecības ar Indiju, attiecības attīstās arī ar ASEAN jeb Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas valstīm un tā tālāk. Tātad kopumā Eiropas Savienība ir klātesoša un jāmin arī Eiropas Savienības – Āzijas savienojamības (EU-Asia Connectivity Strategy) stratēģija, kas arī tika parakstīta 2018.gadā. Un šīs visas ir indikācijas par diezgan spēcīgām attiecībām ar Indijas-Klusā okeāna reģionu.

Rihards Plūme: Kāpēc, jūsuprāt, ES ir nolēmusi, ka attiecībām ar reģionu ir nepieciešama jauna stratēģija?

Frederiks Grārs: Pirmkārt, šī ir lieta, par ko diskusijas notikušas jau kādu laiku. 2018.gadā Francija publicēja savu Indijas-Klusā okeāna stratēģiju un kopš tā laika centusies pārliecināt partnerus virzīties tajā pašā virzienā. Un tad pērn septembrī Vācija, kam vēlāk sekoja Nīderlande, publicēja savus nacionālos dokumentus. Tātad, ideja jau pastāvēja. Tagad ir jautājums - vai Eiropas Savienībai ir izvēle, un te ir vairāki aspekti. Pirmkārt, šī reģiona nozīme arvien pieaug. Skaitļi ir atšķirīgi, bet tie rāda, ka reģions saražo no 40% līdz 60%(iem) no pasaules IKP. Tātad šis vien liecina, ka pievēršanās reģionam nav kaut kas, kas nav likumsakarīgs. Otrkārt, attiecību daba no drošības viedokļa un citiem aspektiem padara reģionu ļoti nozīmīgu. Tam, protams, ir liela saistība ar Ķīnu un ASV attiecībām ar Ķīnu. Ņemot vērā iepriekš minēto, pasaules ģeostratēģiskais centrs pārvietojas uz Austrumiem. Tā vairs nav Eiropa. Un rezumējot, Eiropas Savienībai būtībā nebija izvēles. Un ir pietiekami daudz dimensiju, kuras ietekmēja lēmumu. Mēs redzam, ka ASV skatās citā virzienā, lai gan Baidena administrācija apliecināja, ka būs ar saviem Eiropas sabiedrotajiem, tomēr neatkarīgi no tā, starptautiskās politikas gravitācijas centrs virzās uz Indijas-Klusā okeāna reģionu un tādēļ Eiropas Savienībai ir svarīgi būt tur klātesošai.

Rihards Plūme: Minējāt, ka ideja par attiecību stiprināšanu ar reģionu jau bija labu laiku, bet vai varam teikt, ka Covid-19 pandēmija paātrināja nokļūšanu līdz jaunai stratēģijai?

Frederiks Grārs: Protams, bet pandēmija nebija iemesls šādai stratēģijai. Pandēmija vienkārši pastiprināja uztveri par to, ka Ķīna kļūst par problēmu. Ko mēs sapratām no pandēmijas? To, ka mēs esam ārkārtīgi atkarīgi no Ķīnas, no kritiski svarīgām precēm un izejvielām. Bet bija arī ideoloģiskais karš, kas tika uzsākts saistībā ar pandēmiju. Šo divu faktoru kopums pārliecināja Eiropas Savienību, ka kaut kas ir jādara un, ja tas ir jādara, tad kopīgi, proti, ne tikai Eiropas Savienībai atsevišķi, Eiropas Savienībai ar ASV, bet gan Eiropas Savienībai ar valstīm no Indijas – Klusā okeāna reģiona.

Rihards Plūme: Kuras reģiona valstis, jūsuprāt, ir Eiropas Savienības konkurentes un kuras ir sabiedrotās?

Frederiks Grārs: Es nedomāju, ka mēs varam runāt par konkurentiem. Eiropas Savienībai jau ir stratēģija ar Ķīnu un tā jau ir definējusi Ķīnu kā sistēmisku sāncensi. Tik daudz ir skaidrs, lai gan tas nav skaidri redzams šajā stratēģijas dokumentā. Kas attiecas uz sabiedrotajiem, tad tie ir vairāk vai mazāk zināmi un attiecības ar tiem atšķiras atkarībā no nozīmīguma un to spējām. Es droši vien jūs nepārsteigšu, ja minēšu Indiju, Japānu, Austrāliju, Dienvidkoreju, Jaunzēlandi un arī ASEAN valstis, kas ir atslēgas reģions kurā notiek cīņa par ietekmi.

Rihards Plūme: ES vēlas palielināt savu klātbūtni jūrā šajā reģionā, lai aizsargātu arī tirdzniecības ceļus. Tas galvenokārt notiks sadarbojoties ar partneriem šajā reģionā. Vai šis solis ir nepieciešams un cik gatavas ES valstis ir sūtīt savus spēkus uz šo tālo reģionu? Līdz šim Savienotās Valstis ir bijušas galvenais Rietumu pasaules spēks šī reģiona ūdeņos.

Frederiks Grārs: Eiropas Savienība šajā vietā ir ļoti specifiskā pozīcijā. Visa tirdzniecība uz Āziju dodas caur Indijas okeānu, Dienvidķīnas jūru un Kluso okeānu, tādēļ ir nepieciešamība radīt drošību šiem ceļiem, bet, protams, ne visām valstīm ir iespējas to darīt, ne visām ir kuģi ne visām dažkārt ir politiskā griba. Bet tā ir reāla problēma. Ir valstis kā Francija, kas ir ļoti aktīvas un tādas jau labu laiku ir bijušas, un ir arī Vācija tagad sper soļus šajā virzienā, Nīderlande, iespējams, arī. Jo mēs nevaram pilnībā paļauties tikai uz ASV, lai nodrošinātu savu interešu aizsardzību reģionā. Mums arī ir jādod nopietns pienesums kopīgam darbam, lai nodrošinātu, ka ASV turpina spēlēt lielu lomu šajā reģionā, jo tās tomēr joprojām ir lielvara. Un šajā reģionā ir arī vietas, kur ASV nemaz nav tieši ieinteresēta. Piemēram, stratēģija vēsta, ka reģions stiepjas no Āfrikas austrumu krastiem līdz Klusā okeāna salām. Bet ASV Āfrikas austrumu krastos nav ievērojami pārstāvēta, lai gan nav tā, ka Savienotās Valstis tur nebūtu pavisam. Ir vietas, kurās eiropieši varētu uzņemties lielāku atbildību. Es pilnībā saprotu dažu valstu nevēlēšanos uzņemties to, bet nenovēršami, jo tā nevar būt izvēle, bet tas ir kaut kas, kas vienkārši ir jādara.

Rihards Plūme: Jau iepriekš pieminējāt Ķīnu. Šobrīd reģionā un visā pasaulē ir vērojama Ķīnas ietekmes palielināšanās. Vai jūs varat aprakstīt Ķīnas intereses šajā reģionā un to, kā tās varētu saskarties ar ES interesēm šīs jaunās stratēģijas kontekstā?

Frederiks Grārs: Ķīna, protams, ir reģiona sastāvdaļa, kaut vai ģeogrāfija runā pati par sevi. Problēma, ko tā rada Eiropas Savienībai, ir, ka tā vēlas radīt spiedienu uz kaimiņiem un to darīt veidos, kas ir nepieņemami starptautisko standartu kontekstā un kas tieši saduras ar Eiropas Savienības interesēm. Un, protams, ir redzams šis vilinājums mēģināt uzspiest savu pasaules kārtību, ko mēs redzam ar šo „Viena josta, viens ceļš” projektu, kas nav tikai infrastruktūra, bet mēģinājums ieviest jaunas normas ne tikai reģionam, bet visai pasaulei. Tas ir kaut kas, ar ko mēs nevaram dzīvot. Bet tas nenozīmē, ka Eiropas Savienība mēģina būt naidīga pret Ķīnu. Eiropas Savienība jau ir definējusi savas attiecības ar Ķīnu kā ar konkurentu, sāncensi un tā tālāk, bet tas neizslēdz sadarbību. Un te mēs esam lielas jautājuma zīmes Eiropas Savienības priekšā – kādu tieši sadarbību? Absolūti neviens nevēlas pārtraukt sadarbību ar Ķīnu, bet spriedze starp Eiropas Savienības interešu drošību un vēlmi iegūt no Ķīnas ekonomikas pieaug. Te nu mēs esam. Ir divas iespējas. Sadarbība var nozīmēt izvairīties no problēmām, izdzēst visas ar Ķīnu esošās problēmas. Vai arī sadarbība var nozīmēt ceļu, kurā mēs pieņemam savas atšķirības un interešu konfliktu, mēģinot pārliecināt Ķīnu rīkoties atbilstoši starptautiskajām normām. Piemēram, tas, ko mēs redzam Dienvidķīnas jūrā nav labi nevienam, un problēmas varētu saukt. Bet ideja ir vienkārši mierīgi veidot attiecības, protams, tas nenozīmē, ka spriedzes nebūs, tā ir un visi cenšas konstruktīvi reaģēt.

Rihards Plūme: ES un Indijas samits ir gaidāms maijā. Kāds varētu būt rezultāts? Kurās jomās ES var stiprināt attiecības ar Indiju un kur joprojām pastāv atšķirības?

Frederiks Grārs: Eiropas Savienība vienmēr ir bijusi gatava stiprināt savas attiecības ar Indiju. Jautājums ir – kur sakrīt intereses? Vienā ziņā varam teikt, ka zinām Indiju kā spēcīgu valsti, kas var stāvēt pretī Ķīnai. Ne militāri, bet politiski, un te runājam par Ķīnas dienvidu robežu. Indijas līderi gan ļoti nelabprāt nonāktu pozīcijā, kura ir konfrontējoša ar Ķīnu, bet tieši to Eiropas Savienības vēlas. No otras puses indieši vēlas vairāk investīciju, lai stiprinātu savu ekonomiku un vēlas vairāk sadarbības tehnoloģiju jomā. Viņi vēlas stiprināt ekonomiku, lai asimetrija starp viņiem un Ķīnu paliktu kontrolējama. Asimetrija ir un tā būs, bet tai būtu jābūt kontrolējamai. Pa vidu, protams, ir reālā Indijas ekonomika un realitāte attiecībā uz to, ko eiropieši ir gatavi darīt. Tādēļ pirms samita paliek atklāts jautājums, cik tālu abas puses it gatavs iet, uz kādu kompromisu tās ir gatavas? Es pieļauju, ka mēs visdrīzāk neredzēsim iespaidīgu rezultātus, bet viens mazs solis labā virzienā tomēr ir viens mazs solis labā virzienā.

Rihards Plūmes sarunājās ar „Karnegi” domnīcas Dienvidāzijas programmas vecāko līdzstrādnieku un direktoru Frederiku Grāru.