Adaptācija bērnudārzā ir laiks, kas mazulim dots, lai pakāpeniski saprastu lielās gaidāmās pārmaiņas. Tas ir izaicinošs laiks gan bērnam, gan vecākiem, īpaši pandēmijas laikā, kad vecāku klātbūtne pirmsskolā ir ierobežota.

Vietnes "Uzvedība.lv" veidotāja Līga Bērziņa atzīst, ka adaptācijas posms gan bērniem gan pieaugušajiem ir būtisks.

"Es aicinu vecākus izturēties saudzīgi pret mazajiem cilvēkiem, kas uzsāk bērnudārza gaitas. Ja iepriekš bērni gāja garām un viņiem bija kaut kāds priekšstats, ko bērni tur dara, tad viņi nonāk pilnīgi citā pasaulē, kur ir savādākas smaržas, kur ir daudz trokšņa un daudz dažādi sveši cilvēki. Kur ir nesaprotami noteikumi," norāda Līga Bērziņa.

Tikai pēc laika bērni sāk orientēties notikumos un iekļaujas ritmā.

"Arī mēs Saeimas deputātiem dodam simts dienas, tāpēc arī aicinu būt arī ļoti pacietīgiem attiecībā uz mūsu mazuļiem," mudina Līga Bērziņa.

Pirmsskolas pedagogs, grāmatas "Kas notiek bērnudārzā" autore Dana Gulbe norāda, ka veiksmīgai adaptācijai ir liela nozīme, jo tikai tad, kad bērns emocionāli jūtas labi, viņš arī spēj mācīties un baudīt bērnudārzu.

Šobrīd, kad vecākiem ir liegts ieiet bērnudārzā, katra pirmsskolas iestāde meklē savu darbības formulu. Ir bērnudārzi, kur bērni no rīta spēlējas ārā, un katrs, kurš ierodas, pievienojas rotaļu laukumā un tad visa grupiņa kopīgi dodas telpās.

Līga Bērziņa atzinīgi vērtē bērnudārzus, kas ir atrisinājušas jautājumu par mīļmantiņu ņemšanu uz bērnudārzu. Ir pirmsskolas, kas iesaka kādu īpašu mīļmantiņu atstāt tieši bērnudārzā. Tas mazina vides barjeru.

"Man lūgums būtu veidot drošus rituālus, ja bērnu atstāj pie durvīm, izdomāt kādu interesantu spēli, kā viņš varētu lekt vai skaitīt, mēģināt mazināt drāmu, veidot jautrus rituālus, ka rīts bērnudārzā nav atvadīšanas no vecākiem, bet jautra, priecīga satikšanās ar bērniem, ar kolektīvu. Tad drāmas ir mazāk," analizē Līga Bērziņa.

Dana Gulbe vērtē, ka adaptācijas problēmas sakne bieži ir nevis bērna nespēja atvadīties, bet vecāku nespēja palaist vaļā. Bērns to sajūt un reizēm tieši tas padara atvadīšanos grūtāku.

"Šobrīd, kad tā robeža ir ārēji it kā novilkta ļoti stingra, vai tie būtu vārtiņi vai durvis, kaut kādā ziņā, to saka ģimenes un audzinātājas, ir pat vieglāk. Ir ļoti skaidra robeža, kur atvadāmies, un tālāk iet tikai bērns. 

Kad mamma iekšā pie skapīša un ir tā ilgā atvadīšanās, ir asaras vienam un varbūt arī otram, un vēl pēdējo reizi samīļoties, tas arī nav viegls un ātrs risinājums.

Ceru, ka šis murgs ātri beigsies un varēsim atgriezties normālās sliedēs, bet kaut kas ir arī pozitīvs," uzskata Dana Gulbe.

Protams, ir atkarīgs, vai adaptēties vajag bērnam 3,5 gadu vecumā vai pavisam mazam bērnudārzniekam, kurai ir tikai pusotrs gadiņš.

Uzklausam arī mammu pieredzes stāstus par viņu bērnu adaptāciju bērnudārzā.