Ar prātu grūti izskaidrot, kāpēc bērni, kurus uzaudzinājuši audžuvecāki vai adoptētāji, tomēr pieaugušā vecumā meklē un grib satikt savus bioloģiskos vecākus. Vai arī pēc adopcijas vai citu notikumu rezultātā šķirti vienas mātes bērni meklē un nereti arī atrod viens otru, kad ir jau patstāvīgi. Atbildē jāmeklē sirdī, tā sarunā ar Ģimenes studiju atbild tēvs, kurš par savu ārlaulībā dzimušo meitu uzzinājis un vēlāk arī viņu saticis, kad meita bija jau pilngadīga. Kāpēc tas ir tik būtiski, analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša un režisore Ieva Ozoliņa.

Ieva Ozoliņa dalās savā pieredzē, meklējot tēvu, par ko uzņēmusi arī filmu "Mans tēvs baņķieris", un tagad, veidojot filmu "Mana māte valsts". Tā stāsta par daudzbērnu ģimeni, kuras visi bērni ir adoptēti. Tagad viena no meitām ir uzmeklējusi pārējās māsas.

Ievas Ozoliņas un Ainas Poišas atziņa - šie meklējumi ļauj atrast savu piederības sajūtu, aizpildīt sevī bezsakņu sajūtu.

Raidījumā uzklausām vēl pieredzes stāstus. Stāsta Anna (viņas vārds mainīts). Viņas vecāki izšķīrās, kad meitenei bija divi gadi. Ģimenē par to nerunāja, jo Annu uzaudzināja audžutēvs, brīnišķīgs cilvēks, kuru Anna sauca par savu tēti, bet darbabiedreņu mudināta, Anna mēģināja satikt un parunāties ar savu bioloģisko tēvu. Diemžēl nesekmīgi.

Andrejs (arī vārds izdomāts) stāsta, ka par ārlaulībā dzimušo meitu uzzinājis, kad meitai bijuši jau 20 gadi. Pagājuši vairāki gadi, tagad viņi regulāri tiekas, tomēr bērni, kurus Andrejs ir uzaudzinājis, ar savu pusmāsu vēl nav tikušies.