Arī 21.gadsimtā darbs ir normālība no mazām dienām. Svarīgi darīt ar prieku

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Meklējam atbildes uz jautājumu, kā mācīt darba tikumu laikā, kad lielākā daļa vecāku darba dienu pavada datorvidē, mājās traukus mazgā trauku mašīna, bet grīdas sūc robots-putekļusūcējs un bērnu iesaistīšana vides sakopšanā izglītības iestādēs daudzviet ir aizliegta.

Šo sarunu Ģimenes studijā rosinājušas plašās diskusijas, apspriežot pusaudžu audzināšanas metodes Kalna svētību kopienā. Arvien nav vienprātības par to, vai tas ir normāli 21. gadsimtā, ka jāravē garas vagas no rīta līdz vakaram, vai šajā laikā bērniem vispār būtu jāzina, kā ir izravēt burkānu dobi.

"Es piekrītu tam, ka ir zelta vidusceļš starp šīm lietām. Burkānu vagu vajadzētu prast izravēt, ja visi kopā šos burkānus ēdam, bet uztvert to, ka no rīta līdz vakaram jasēž vienīgi burkānu vagā, tas ir par daudz," vērtē Latvijas Montessori asociācijas valdes priekšsēdētāja, pirmsskolas izglītības iestādes "Pērļu māja" vadītāja Zane Baltgaile.

Skaidrojot no Montessori pedagoģijas viedokļa, viņa norāda, ka darbs rada darītāju, caur visām lietām, ko dari attīsties, fiziski, garīgi un ir arī gandarījums. 

"Bērniem pirmajā dzīvēs posmā ir svarīgi iemācīties dzīvi. To viņi dara, redzot, kas viņiem apkārt notiek. Un bērniem, kad viņi grib, ir jāļauj prasmes apgūt," atzīst Zane Baltgaile. "Vēl aspekts - darbs kā savā ziņā sociāla norma: man izlija, es savācu. Nevis kāds savāc."

"Problēma, ka bieži uz bērniem skatāmies, ai, tu to nemāki, nevari, visu viņu vietā izdarām tajā laikā, kad viņi gribētu to apgūt. Kad viņi ir iemācījušies dzīvi, kurā viss notiek bez manis, mēs pēkšņi uzskatām, nu jau tu esi liels, nu gan tev tas ir jādara. Mēs gribam, lai viņš maina savu domāšanu.

Darbam ir jābūt kā normālībai no mazām dienām," turpina Zane Baltgaile.

"Arī 21. gadsimts sagaida no jaunā cilvēka, ka viņš pratīs strādāt, respektīvi, pratīs plānot savu darbību, pratīs koncentrēties darbam no sākuma līdz galam, pratīs pats sev uzlikt iekšējos kritērijus, lai pēc tam būtu gandarījums, ka esmu labi padarījis," norāda psiholoģe Dace Bērziņa. "Tās prasmes būs vajadzīgas jebkurā vecumā, tad nav tik svarīgi, kuru konkrēto darbu bērnam liekam un cik daudz darīt."

Psiholoģe norāda, ka bērnam ir jāzina cēloņu un seku princips, kāpēc kāds darbs vajadzīgs, nevis darbs kā darbs pienākums un sods.

Dace Bērziņa atgādina, ka gatavība piepūlei cilvēkiem ir ieprogrammēta no dabas, lai kaut ko sasniegtu.

"Vai to, kas no dabas ielikts, slāpējām vai izmantojam kā viņa resursu?" vaicā Dace.

Ētera cilvēks ar psiholoģijas skolotāja diplomu Valdis Melderis balstās savā pieredzē un novērojumos, atzīstot, kā pats ienīst mājas darbus un ravēšanu, jo tie bija divi darbi, kas bija mājās jādara. Vēl viņam ļoti garšo saldumi un var apēst kilogramu konfekšu, jo mājās to trūka.

"Sanāk, ka visu atlikušo mūžu kompensē to, kā bijis par daudz vai par maz bērnībā, ja man būtu jābalstās manā pieredzē," atzīst Valdis Melderis.

Bet runājot par situāciju mūsdienās, viņš norāda, ka mūsu pašu iekšējais nemiers palīdz sabojāt bērnus, jo pašiem vajag, lai viss tiek izdarīts absolūti perfekti, ka esmu iedomājies. Viņš arī norāda, ka nevajag šķirot darbus vērtīgos un nevērtīgos, katrs darbs, kas tiek darīts ar prieku, ir ļoti svarīgs.