Interesanta saruna - var just, ka raidījuma vadītāja ir tiešām atvērta un cenšas diskusiju veidot atklātu, taču jūtams arī, ka "otrā pusē" ir siena: gadiem ilgi slīpēti cilvēki, kas vai nu vienkārši ir tiktāl notrulinājušies, ka viņu darbs tiem kļuvis bezpersonisks vai arī tā ir ļaunprātīga klusēšana un pietušēšana.
Šāds raidījums būtu daudzkārt pilnīgāks, ja studijā gluži vienkārši tiktu uzaicināts cilvēks, kas ir cietis no vakcīnas radītas slimības. Tādu cilvēku ir ārkārtīgi daudz... arī manā ģimenē ir. Tad būtu cita dzīvība un tad būtu daudz vairāk "jautrības".
Par dzirdēto:
Vismaz no mūsu pieredzes: nekādas atgriezeniskās saites pēc potes komplikāciju iestāšanās, kā stāsta ārsti studijā, NAV. Ārsti vienkārši noliedz savu, kā cilvēku, kas veikuši un rekomendējuši vakcīnu, atbildību. Nav nekādas atgriezeniskās saites. Ārsts zina, ka pagrūž jums apakšā papīrīti, kur ar maziem burtiņiem rakstīts "pacients pats uzņemas risku...", "vakcīnai iespējamas blaknes", "vakcīna var izsaukt..." utt. Tas viss ir uzrakstīts - nelabi paliek klausoties to "cukuru" par pošu nekaitīgumu. Un vēl pretīgāk ir tas, ka ārsti paši neuzņemas atbildību par saviem darbiem. Cik gan tas ir grūti - uzņemties pilnu atbildību? Ieteikt tikai to, par ko esi gatavs galvu likt ķīlā vai vismaz ārstēt to nabagu pats par savu naudu līdz mūža beigām, ja nu tiešām esi viņam to dzīvi sabojājis sava stulbuma pēc?! Turpmākā ārstēšanās arī netiek kompensēta. Kā šie ārsti spēj dzīvot un skatīties uz sevi spogulī - es nezinu. "Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās" - tāds princips. Ļoti skumja un mulsinoša reakcija no ārsta puses vai ne?st
Un te arī vienkāršs jautājums: ja reiz par katru lēmumu pacientam pašam jāuzņemas atbildību, tad ar kādām tiesībām ārsts atļaujas pārliecināt, pierunāt, IEBIEDĒT? Šajā pašā studijā - visi kā viens, tendenciozi atbalstīja potēšanu, bet vai kāds no viņiem ir gatavs parakstīties par atbildības uzņemšanos par katru no šīm potēm? Paši ziniet atbildi :) Un tas arī norāda uz to, ka tur nekas nav tā kā viņi paši stāsta. Jo piemēru mēs varam atrast katrs no savas pieredzes: ja es esmu celtnieks - vai es varu likt parakstu par to, ka manis uzmūrētā siena būs taisna un kalpos 50 gadus? Mierīgi. Ja es ražoju tomātu sulu - vai es esmu ar mieru parakstīties, ka tā remdēs slāpes un, ka tajā ir konkrēts saturs? Mierīgi. Ja es pats kaut ko droši zinu un protu, es par to uzņemos atbildību un nebaidos to darīt. Ārsti un vakcinācija... nu pamēģiniet dabūt viņu parakstu zem tās potes. Pamēģiniet dabūt paša vakcīnas ražotāja parakstu zem tās potes! :) Nav paraksta, nav atbildības. Šajā sarunā es izteikti dzirdu, ka tiek apelēts pie bailēm no saslimšanas, tiek apelēts pie tādiem jēdzieniem kā "vispārzināms", "pierādīts", "sen pārbaudīts" utt. Tie visi ir abstrakti un pilnīgi bezpersoniski jēdzieni ar tendenci mums - pacientiem - izjust tādu kā kaunu par to, ka mēs te vēl paši kaut ko domājam un apšaubām.
Apšaubīt, prasīt, izzināt, pārjautāt, gūt apstiprinājumu, pārbaudīt - tas IR jādara! To mēs darām visās dzīves situācijās. Pērkot mobilo telefonu vai automašīnu, mēs pētām, izmēģinām, testējam, skatāmies testu video un galu galā ražotājs mums dod savu garantiju - kaut 2 vai 5 gadiem (!) Un tie ir "lūžņi", piedodiet... tās ir kaut kādas sekundāras ierīces, par ko ir runa. Bet kad runājam par savu veselību, tad nez kāpēc jāpaļaujas uz "ir pierādīts", "visi tā dara" vai "ja tu to nedarīsi, tad tu vari nomirt"?! Un beigu beigās vēl par ārsta pieņemto lēmumu nekāda garantija nepienākas (!) Absurds.
Otra lieta, kas "dūrās" ausīs: ārsti pamato cilvēku atteikšanos no vakcinācijas ar attiecīgās izglītības trūkumu, kamēr vakcinēšanās opozicionāri ļoti konkrēti norāda, ka problēmas rada tieši ārstu aklā sekošana tam, ko viņiem "ieborējuši" izglītojoties. Te ir tas paradokss, kad cilvēkam no malas labāk redzamas sistēmiskās kļūdas, kamēr kāds, ko šī sistēma izaudzinājusi, protams, tās nespēj saskatīt. Pieļauju, ka izglītojoties tajā sistēmā, ārsti ir notrulinājušies - tas būtībā ir normāli, bet no ārpuses skaidri redzams ārkārtīgais dogmatisms un ārstu akla uzticēšanās tam, kas rakstīts kādā grāmatā, tam, ko apgalvo pasaules veselības organizācija, farmācijas uzņēmumi utt. Ārstiem hroniski trūkst kritiskās domāšanas (!) Viņi neapšauba un paši nepārbauda saņemto informāciju, pirms to dot tālāk pacientiem. Tas ir milzīgs risks. Zāles vienkāršas: ārstiem jāuzņemas pilnu atbildību par kļūdām, ko tie pieļautu - tad viss strauji mainītos, acis atvērtos, ārsti sāktu patiešām domāt, nevis automātiski parakstīt nepārbaudītus līdzeklīšus.
Bieži tiek piesaukta nezināšana, un jā - arī es nekur neesmu radis tādas zināšanas, kas apstiprinātu dažu vakcīnu drošumu un vajadzību, taču vēl ļaunāk - esmu pārliecināts, ka arī ārstiem tādu ZINĀŠANU nav - ir tikai ticība un paļaušanās uz rakstīto vārdu. Reliģija, konfesija. Nekas vairāk. Man arī ir augstākā izglītība, maģistra grāds, bet par laimi mums pasniedzēji nemitīgi atgādināja: "Neņemiet neko no tā, ko mēs stāstām par dogmu. Pārbaudiet, analizējiet, diskutējiet, labojiet un ja varat - pierādiet pretējo". Klausoties šajos ārstos studijā, rodas nepārprotams iespaids, ka viņi sen ir pārtraukuši izzināt, pētīt, pārbaudīt, jo viņu argumentācija tik bieži skan ar vārdiem: "ir pierādīts, tāda un tāda organizācija ir paziņojusi, mums nav zināms tāds gadījums, ka... utt." Vai tā skan argumentācija?! Tie ir argumenti?! Mani visvairāk "abpur" tādi vārdi kā "ir pierādīts, ka...". Kur pierādīts? Kā, kas, kad? Tā visa ir uzticēšanās autoritātēm - tas nav nekāds pierādījums. Autoritāte nav pierādījums - tā ir ticība. Ārsts tic, ka konkrēts farmācijas uzņēmums būs izpētījis, izdarījis, uztaisījis, nemelos, neslēps nevēlamus faktus utt. Taču zinot, ka farmācija ir bizness, paši saprotiet... ar 101% pārliecību var teikt, ka tiek slēpts, tiek sasteigts, tiek ražoti "nano ūdeņi" un "brīnumzālītes" kā Ušakova tramvaju depo :) Tā ir vispārīga sakarība.
Kas attiecas uz vakcīnām, ir vēl jokaināk... zāles slimības ārstēšanai sevi parāda darbībā - tur īsti nevar nošmaukties: vai nu palīdz, vai nepalīdz. Ja nepalīdz, tad slikts preperāts un bizness neiet. Ar vakcīnām ir citādāk: tās ir preventīvās darbības - veselam cilvēkam. Tas pats stāsts par "nano ūdentiņu", par placebo efektu utt. Otrkārt - tiek atzīts, ka blaknes ir! Manuprāt blakne ir nepieņemams elements! Blakne, fiziska nenormāla izpausme norāda uz problēmu!
Dzirdot šādus cilvēkus, neiet vairs runa par bailēm no vakcīnām - pārņem reālas bailes vispār doties pie ārsta pēc palīdzības vai padoma (!) Dogmas, ārsti - "burta kalpi", bezierunu ticība organizāciju paziņojumiem un medikamentu ražotāju rekomendācijām. Tas nav profesionāla speciālista cienīgi. Jā, ir bail tādam uzticēt savu veselību.
Novēlu visiem labu veselību, laimi un dzīvi ar niecīgu medicīnas iejaukšanos. Bet, ja vajadzīga palīdzība, tad - sirdsgudru, patstāvīgu un galvenais - atbildīgu ārstu. Ja cilvēks reiz ir sevi saucis par ārstu un aicina cilvēkus pie sevis, solot konkrētu pakalpojumu (jā, tā nav palīdzība - tas ir pakalpojums, par kuru mūsdienās ir jāmaksā), tad cilvēcīgā pasaulē, kādā, es ticu, mēs dzīvojam, nav citu variantu, kā par savu rīcību (un bezdarbību) uzņemties pilnu atbildību. Ja ārsti uzņemtos šādu atbildību - gan no sirds, gan tīri materiālā formā, tad mēs arī redzētu kā mainītos parakstītās receptītes, potītes utt.

.